Ieraudzīt, iepazīt un pieminēt. Mt 17:1-9

Evaņģēlists Matejs mums ir atstājis liecību par mācekļiem, kas kopā ar Jēzu uzkāpjot kalnā, pieredz kaut ko neparastu. Tur Jēzus viņu acu priekšā top pārveidots: “Viņa vaigs mirdzēja kā saule, un viņa drēbes tapa baltas kā gaisma. Un, redzi, tiem parādījās Elija un Mozus – tie sarunājās ar Jēzu.” Lasot šo liecību, nevar nepamanīt mācekļu savādo attieksmi, kas liek jautāt – kāpēc Matejs ir tieši šādi veidojis šī notikuma atstāstu? Pasteidzoties uz priekšu, mēs lasām, ka, kāpjot no kalna lejā, “mācekļi izjautāja viņu: “Kādēļ rakstu mācītāji teic, ka Elijam jānāk papriekš?” Šis ir svarīgs jautājums, par to nav šaubu. Bet, ja uz mirkli iedomājamies sevi mācekļu vietā, – vai tiešām šis būtu tas galvenais jautājums, ko uzdot Jēzum pēc visa pieredzētā? Mācekļi tikko bija liecinieki neticamam notikumam – Debesu valstības un šīs nīcīgās pasaules sastapšanās. Neradītas gaismas atspīdēšana no Jēzus vaiga un drēbēm, Elijas un Mozus klātbūtne, un balss no padebeša: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, kausiet viņu!” Vai tiešām mācekļiem nebija nekā cita, ko jautāt Jēzum, kā vien precizēt detaļas par vecās derības pravietojumu par Elijas nākšanu?

Iespējams, Matejs ir gribējis, lai ikviens lasītājs, arī mēs, nonākam līdz šādam izbrīnam un jautājumiem. Mums ir jānoskaidro, kas ir tas izšķirošais šajā Evaņģēlija notikumā. Ko mēs tur redzam? Ko tas mums nozīmē? Kā jau minēju iepriekš, reizēm mēs redzam Ziemeļpolu kā zemes asi, citreiz kā tukšu vietu vai sevi pašu kā visu lietu centru. Acīmredzot ir divas iespējas, vai nu turpināt šo nenoteiktības ceļu, krītot no viena grāvja otrā, vai arī ieraudzīt, iepazīt un paglabāt sirdī to patiesību, ko vienmēr var pieminēt un atcerēties kā pašu svarīgāko atziņu un pieredzi.

Pavisam noteikti šodienas evaņģēlijā ir patiesība, ko Dievs grib mums darīt zināmu, turklāt ne tikai kā vēsturisku faktu, bet patiesību, kas ir aktuāla ikvienam tieši šodien. Tā ir patiesība, ko var pielīdzināt gaismai – neradītai, neredzētai spozmei –, kas ja bija, pirms pasaule un visums tapa radīti. Kāds to varētu salīdzināt ar Lielo sprādzienu, tā atbrīvoto enerģiju un gaismu, kas ar neaptveramu spēku izsviedusi pirmatnējo matēriju plašajā kosmosa telpā. Taču Raksti runā par gaismu, kas, atspīdot no Jēzus vaiga un drēbēm, nesadedzina un neiznīcina visu savā ceļā. Tā ir gaisma, pateicoties kurai viss ir, pastāv un kustas. Tā ir mūsu esības – dzīves, cerības un ticības – gaismas avots, kas spīd arī tad, kad visu apklāj ļaunuma un nāves tumsa. Gaisma, kas atspīdējusi par un dēļ mums, lai mūs nekad neatstātu vienus. Apustulis Jānis raksta: “Dievs ir gaisma un viņā nemaz nav tumsas (..) Dievs ir mīlestība (..) Viņš ir mīlējis mūs un sūtījis savu Dēlu – izlīgumu par mūsu grēkiem.” (1Jņ 1:5; 4:10) Dieva gaisma ir arī viņa mīlestība – žēlastība, ko nekas nevar nedz atņemt, nedz apturēt. Zīmīgi, ka šo gaismu Jēzus ļauj mācekļiem skatīt un sajust, ejot pretī krusta notikumam, kur tie Viņu nodos. Jā, nekas nespēj apdzēst un aizkavēt Dieva mīlestību – pat visas pasaules ļaunums nē. Dieva gaismai un mīlestībai ir pārveidojošs spēks, tās liek ieraudzīt ļaunumu, atzīt un nožēlot, lai pārklātu ar piedošanu. Bet tā vienlaikus ļauj skatīt mūžīgās dzīvības spēku un spožumu. Tā ir mūsu drošā cerība un paļāvība, ko Dievs dāvājis cilvēcei.

Jēzus kāpdams no kalna mācekļiem pavēlēja: “Nestāstiet nevienam par šo redzējumu, kamēr Cilvēka Dēls nebūs uzcēlies no mirušajiem.” Augšāmcelšanās notikums ir vēl viens apliecinājums, garants tam, ka arī tad, kad cilvēku neprāta ļaunums ir sējis iznīcību un nāvi, tur Dievs liek uzplaukt dzīvībai. Dieva gaisma, Viņa mīlestība ir tā, kas dzīvību un neiznīcību paceļ pāri pār iznīcībai. Kad mācekļi baiļu pārņemti nokrita pie zemes, Jēzus nāca pieskārās tiem un sacīja: “Celieties un nebaidieties!” Ar šo pieskārienu Kungs savu mīlestību padara pieejamu cilvēkam. Tā nav tikai Dieva atribūts, ko iespējams satvert reiz mūžībā, bet ir klātesoša un satverama tieši šodien un šeit. Viss, ko Kristū ieraugām, ir mūsu mantojums – dzīvības gaisma, mīlestība, piedošana, augšāmcelšanās, Debesu valstība – viss ir Viņā mums dāvāts. Atliek vien sekot Jēzum, ļaujot Viņa gaismai apspīdēt mūsu sirdis un domas, darot mūs stiprus ticībā, izturīgus bēdās un dedzīgus labiem darbiem. Mēs esam Dieva bērni, Viņa ļaudis – tāds ir mūsu aicinājums. To lai ikdienas pieminam un atceramies ar pateicību. Āmen.