Viņiem un vējiem spītējot.* Mt 8:23-27

Vecās derības laika cilvēkiem dzejas grāmatu teksti bija labi zināmi. Sasniedzot divpadsmit gadu vecumu, ikvienam zēnam bija jāzina no galvas visa psalmu grāmata. Zinot šo faktu, drīzāk varētu brīnīties par šīs zīmes aculiecinieku jautājumu: “Kas Viņš ir, ka vēji un jūra viņam paklausa?” Tā vien gribas izsaukties: “Kas gan cits, ja ne Kungs, Pulku Dievs!” Raugoties uz šīm sakarībām, viss šķiet tik vienkārši un saprotami, ja vien tas nebūtu stāsts par Dieva klātbūtni mūsu dzīves “laivā”. Iespējams, ka ar mums ir vēl sliktāk nekā ar Jēzus mācekļiem, kas baiļu pārņemti vismaz metās pie Jēzus, saukdami pēc palīdzības un glābiņa.

Mūsu apsēstība pēc brīvības – pašnoteikšanās un pašpietiekamības – ir aizvedusi pie lielās neziņas ūdeņu plašuma. Ar visām savām zināšanu un iespēju ambīcijām esam nonākuši līdz pasakā minētājai dilemmai – “aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko.” Vai nav savādi, ka ieguvuši autonomiju savam ES, neesam kļuvuši spējīgāki tikt galā ar izmisumu, aizvainojumu, dusmām un agresiju? Vēl jo vairāk – mēs esam kļuvuši par savu kaislību vergiem  – nodarbināti ar sevi, ar savām problēmām, ambīcijām un apdraudējumiem. Katra šo apstākļu izraisītā “vētra” deformē mūsu dzīves laivas karkasu, līdz kāds devītais vilnis izrādās liktenīgs.

Izšķirošā detaļa šodienas evaņģēlijā ir brīdis, kad mācekļi baiļu pārņemti atceras par Jēzu, kas guļ laivas galā. Par Viņu Dievs saka: “Mana uzticība un žēlastība ar Viņu, un ar manu vārdu Viņš stiprumā augs. Es likšu pār jūru Viņa roku un pār upēm Viņa labo roku.” (Ps 89:26) Dieva Dēls, Radītāja pilnības un godības atspulgs, ir vienīgais miera un drošības garants un cerība. Viņa roka spēj klusināt mūsu dzīves vētras, palīdzot mums atbrīvoties no bailēm, izmisuma, aizvainojuma, dusmām un agresijas – no verdzības sev pašiem. Reizēm šī atbrīvošana un mierinājums notiek ātri. Līdzīgi kā evaņģēlijā, Jēzus izsaucās: “Klusi, rimsties!” Un vējš norima, un iestājās liels klusums.” (Mk 4:39) Taču pārbaudījumu laiki mēdz ievilkties. Lai gan tādos brīžos laika ritums kļūst relatīvs, pat īslaicīgu briesmu brīžos visa dzīve mēdz paskriet gar acīm. Un tas nozīmē, ka pārbaudījumos, kad sirds sažņaudzas bailēs, sāpēs vai dusmās, laiks ne tikai var apstāties, bet pat ritēt atpakaļ. Tas nav nekas neparasts, jo jau mūsu ticības tēvi un mātes to zināja. Tie stāvēja stipri ticībā, dziedādami: “Viļņiem un vētrām spītējot, stāv draudzes varenā ēka...” Ir tikai viens, kas spēj būt mums klātesošs laika mainīgajā ritumā, kā ir rakstīts –“Kas ir, kas bija un kas nāk.” (Atkl 1:4)

Nav šaubu, mūsu dzīve spēj plaukt un pastāvēt arī vislielākajās briesmās vienīgi atgriežoties pie Patiesības avota, kurā varam smelt piedošanu, līdzcietību, mīlestību un dzīvību. Galvenais ir atgriezties, mainīt virzienu no sevis pie Viņa. Tas ir process, kurā topam mācīti godīgi un izvērtējoši raudzīties uz sevi, un mīlestībā uz līdzcilvēkiem. Kā par mūsu Kungu ir sacīts: “Jēzus pieauga gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.” (Lk 2:52) Tas ir arī mūsu dzīves mērķis, krasts, uz ko tiekties un pēc kā ilgoties.

Piekritīsiet, airēt laivu, esot atklātā jūrā, kaut ar pēdējiem spēkiem, var tikai tad, ja droši zini, kur ir krasts. Kopā ar Dievu varam būt droši, ka sasniegsim mums sagatavoto krastu, miera ostu, jo Viņš zina pareizo virzienu. Galu galā mūsu dzīve virzās pretī pēdējai vētrai, kad sasniegt to krastu, kur Dieva žēlastībā mums sataisīta mājvieta, mēs varam vienīgi tad, ja laivā ir Kristus, kā rakstīts: “Viņi priecājās, ka iestājās klusums, un Viņš ieveda viņus iecerētajā ostā.” Gan jau katram no mums, pēc kārtējās dzīves vētras, pienāks atvieglinājuma, mierinājuma un prieka atgriešanās brīdis, kad uz jautājumu “Kas Viņš ir, ka vēji un jūra Viņam paklausa?” atbildi atradīsim ticības apliecinājumā: “Es ticu...” Āmen.