Labākais vēl ir priekšā. Jņ 2:1–11
Taču, kā tas dažkārt notiek, lai kā gatavotos un visu izrēķinātu, vienmēr kaut kas noiet greizi. Arī evaņģēlijā minētās kāzas nav izņēmums – “pietrūka vīna”. Iedomāsimies, ka pie kārtējā tosta, aicinājuma piepildīt glāzes, pasākuma vadītājs paziņo, ka šampanietis ir beidzies. Šī ciemata kāzās, kurās uzaicināti teju visi iedzīvotāji, lai turpmāk ikviens atcerētos šos svētkus un godātu līgavaini un līgavu, pašā svinību kulminācijas brīdī beidzies vīns – dzīvības, cerības un prieka zīme!
Bet tā mēdz notikt. Kam gan nav gadījies piedzīvot, ka svinībās, kur valda prieks, kādā brīdī kaut kas saplīst, izlīsts vai aptrūkst. Tas mēdz atgadīties ne tikai īpašos svētkos, bet arī ikdienas gaitās un tajā, ko saucam par rutīnu. Varbūt kādiem tā ir laulība, kas pēc daudziem kopdzīves gadiem zaudē spozmi. Varbūt tā ir mūsu vai mīļotā veselība, kas sākusi "brukt". Vai dzīvi sāk pārņemt atkarība, nospiež depresija vai gadu nasta, un mēs padodamies, sabrūkam un izsīkstam zem šīm nastām. Turklāt arī mūsu laiks pamazām izsīkst, un kādā brīdī mūsu dzīves pēdējā lappuse aizšķirsies. Pat mūsu ticība, pārliecība par klātesošo un gādīgo Dievu kādā izšķirošā dzīves stundā no gaišas liesmas var pārvērsties vien gailošā daktī. Un ko tad?
Šajā krīzes brīdī atskan balss – tā ir Jēzus māte Marija, kas, cenzdamās glābt jauno pāri no kauna un pazemojuma, čukst savam dēlam: “Tiem nav vīna.” Luteriskajā tradīcijā mēs maz runājam par Mariju. Jā, viņa ir pazemīga Dieva kalpone, bet arī Dieva Dēla dzemdētāja, kas vēlas, lai mēs raudzītos nevis uz viņu, bet gan uz viņas bērnu – Jēzu. Taču pastāv zināmas briesmas, ja mūsu ticībā nav vietas Marijai. Uzlūkosim jaunā pāra aizstāvi – Marija redz viņu vajadzību un pievērš tai sava Dēla uzmanību. Viņa to nesaka skaļi, bet to var nolasīt starp rindām: “Dēls, dari kaut ko. Es tevi dzemdēju Svētā Gara spēkā, es redzēju ganus, eņģeļus un austrumu gudros, es zinu, tu esi Dieva dēls, tāpēc dari kaut ko!”
Un Jēzus sacīja: “Sieviete, kāda man daļa par to? Mana stunda vēl nav atnākusi.” Vai tiešām, tas ir viss, ko Jēzus var sacīt? Nē, šī atbilde nav tik sekla, kā pirmajā brīdī varētu domāt. Tā sevī slēpj vēsti, kas skars ne tikai šo kāzu namu, bet visu pasauli. Jēzus atbilde mātei satur sekojošu vēsti: “Šīs nav manas kāzas, vēl nav mans laiks, šī nav mana kāzu diena, tā diena, kad es atdošu sevi mīlestībā par šo pasauli, diena, kad es apliecināšu mīlestību, neskatoties uz cilvēku mazticību un nodevību, diena, kad es kā līgavainis aicināšu līgavu (baznīcu), kas man tic, nevis pie svētku galda, bet pie krusta, tā diena, kad mani skūpstīs nevis līgava, bet mans nodevējs, tā stunda vēl nav pienākusi, māt.”
Un Marija sacīja kalpotājiem: “Ko vien viņš jums saka, to dariet!” Šie Marijas vārdi ir domāti arī mums. Lai kas un kur mēs būtu, lai arī ko pārdzīvotu, lai ar ko saskartos, lai kas mūsu dzīvē bruktu, izsīktu vai pat beigtos – “Ko vien viņš jums saka, to dariet!” Lai kas notiktu, dariet to, ko viņš saka! Bet kas mums jādara? Jēzus laikabiedri viņam jautāja: “Ko lai mēs darām, lai strādātu Dieva darbus?” Jēzus tiem atbildēja: “Dieva darbs ir tas, ka jūs ticat uz to, ko Viņš ir sūtījis.” (Jņ 6:28-29) Tas ir pamudinājums, imperatīvs – Uzticieties Viņam! Viņš ir līdzās. Viņš zina, redz visu. Viņš sniegs “pilnu, pāri plūstošu mēru.” (Lk 6:38) Vai tas, kurš atdeva savu dzīvību par tevi, nedos arī visu pārējo, kas tev vajadzīgs? Dari visu, ko Viņš tev liek, uzticies un Viņš gādās par tevi.
Kāzu namā stāvēja seši akmens trauki rituālajai mazgāšanai – tādi bija katrā ebreju namā. Jēzus sacīja: “Piepildiet tos.” Un viņi tos piepildīja līdz malām. Redziet, kā kāzu kalpotāji uzticējās, – viņi nezināja, kāpēc tas jādara, kas notiks ar šo ūdeni, viņi vienkārši paklausīja Jēzus sacītajam. Turklāt Kungs tiem nelika darīt kaut ko nezināmu, tiem bija jāatnes no akas ūdens un jāsalej traukos. Tā arī mēs esam aicināti ar labu prātu un ticībā darīt tās vienkāršās lietas, ko Dievs mums liek, un ļaut Viņam piepildīt tajos savu gribu.
Kad trauki bija pielieti, Jēzus sacīja kalpotājiem: “Smeliet un nesiet mielasta pārraugam.” Un viņi to aiznesa. Kad mielasta pārraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija tapis par vīnu, viņš nezināja, no kurienes tas ir. Tad mielasta pārraugs sauca līgavaini un viņam sacīja: “Ikviens cilvēks vispirms liek priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, tad sliktāko, bet tu esi pataupījis labo vīnu līdz šim.”
Jēzus labāko pietaupa tad, kad mūsu iespējas beidzas. Kad vienkāršs ūdens, ko atnesam, neskatoties uz mūsu izsīkstošajām cerībām, neveiksmīgajiem plāniem, kaunu un apmulsumu, pārtop labākajā vīnā. Desmitiem, simtiem litru vīna! Pār pārim plūstošs, nebeidzams prieks, kurā pagaist sirdssāpes, neveiksmes, – pārpilnība, kurā parastais pārtop neparastajā. To visu mums sniedz Kristus – visa labā avots.
Viņš nāk, lai būtu īstenais mielasta saimnieks un vīndaris. Arī šodien viņš mums mīlestībā gatavo un sniedz kāzu mielastu – maizi un vīnu – savas dzīvības upuri, par mums nodotu, – lai mēs spētu pārbaudījuma stundā Viņam ticēt, vienkārši uzticēties. Bet šis mielasts ir tikai priekšvēstnesis kaut kam lielākam un nebeidzamam – bagātīga ēdiena un salda vīna klātam galdam neizskaitāmo viesu pulkā, kas dzīvojuši ticībā un sapulcēti Dieva troņa priekšā, Dēla kāzās debesu godībā.
Nāksim un baudīsim mums šodien sagatavoto Jēzus kāzu mielastu. Viņš spēj piepildīt tavu un manu dzīvi, kas piedzīvojusi iztrūkumu, ar mūžīgās dzīvības pārpilnību. Kristus klāj mielasta galdu un tajā mums sniedz savas nebeidzamās dzīvības spēku. Lai kāzu mielasts, ko šodien svinam, mūs vada pretī mielastam Debesu godībā, kur līdz ar visiem izglābtajiem un svētajiem priecāsimies mūžīgi!
Āmen.
