No ceļmalas pie kāzu galda. Mt 22:1-14

Atsauce uz kāzu mielastu nav nejauša. Te ir vērts atcerēties, ka pirmā Jēzus zīme – ūdens pārvēršana vīnā – notiek kāzās Kānā. Līdz ar to ikreiz, kad Jēzus runās ieskanas kāzu motīvs, Viņš norāda uz Dieva derību ar savu tautu, kas nav juridiski pamatots līgums, bet gan laulību savienība, kuras pamatā ir mīlestībā. Dieva valstība ir pamatota ticībā jeb uzticībā un mīlestībā. Tādejādi Dieva jeb debesu valstība neielaužas ar spēku, lai pakļautu cilvēku, bet to pacietīgi aicina pie sevis, sniedzot tam dāvanas arī tad, kad tas ir novērsies. Jēzus uz to norāda, sakot: “Viņš (debesu Tēvs) liek saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un lietum līt pār taisniem un netaisniem.” (Mt 5:45)

“Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas rīkoja savam dēlam kāzas. Viņš sūtīja savus kalpus paziņot aicinātajiem par kāzām, bet tie negribēja nākt (..) citi satvēruši viņa kalpus, par tiem ņirgājās un tos nonāvēja.” (p.1-6) Dažos teikumos Jēzus apraksta visu Izraēla vēsturi un tās gaidāmo nākotni. Tikai tas nebūs Dievs, kas “nosūtīja savu karspēku iznīcināt šos slepkavas un nodedzināt viņu pilsētu”, bet Romas imperators Vespasiāns. Taču pirms tas notika, Dievs teju četrdesmit gadus nemitējās aicināt savu tautu, sūtīdams sava Dēla mācekļus un apustuļus.

Taču Kristus vēsts nesa bagātīgus augļus pagānu tautās. Pār tām Jēzus saka līdzībā: “(..) kalpi izgāja uz ceļiem un atveda visu, ko vien sastapa, gan ļaunus, gan labus; un kāzu bija pilns mielasta viesiem.” Cik zīmīgi, viesu vidū ir gan labi, gan ļauni. Izšķiroša ir uzticēšanās un griba atsaukties aicinājumam, būt kāzās, skatīt līgavaini un svinēt!

Šī līdzība pavisam noteikti ir domāta arī mums. Reiz arī katru no mums Dievs aicināja, apgaismoja un svētīja ar sava Dēla evaņģēliju. Tieši tāpēc šodien mēs esam baznīcā, “kāzu namā”, un mūsu līgavainis Kristus ir mūsu vidū. Svētku Gars iedvesmo, pārveido un dara mūs jaunus. Kā apustulis saka: “Atjaunojieties savā prātā un garā. Ietērpieties jaunā cilvēkā, kas radīts pēc Dieva taisnībā un patiesības svētumā.” (Ef 4:23,24) Gan jau ikviens no mums, izcīnot savas garīgās cīņas, ir piedzīvojis zaudējumus un uzvaras. Kā Pāvils saka: “(..)mūsu cīņa nav pret miesu un asinīm, bet pret varām un spēkiem, pret šīs tumsas pasaules valdniekiem un ļaunuma gara spēkiem debesīs.” (Ef 6:12) To visu esam varējuši paveikt vienīgi ticībā un kopībā ar Kristu. Mūsu svētku drānas ir Svētā Gara dāvātā ticība jeb uzticība Dieva žēlastībai un laipnībai. Viņa mielasts ir mūžīgā dzīvība un sadraudzība ar visiem svētajiem un izglābtajiem, kas jau ir debesīs. Tad nu iesim pie Dieva galda ar bijību un pateicību, jo tas Kungs ir labs un viņa žēlastība paliek mūžīgi! Āmen.