Vai mums būs citu gaidīt? Mt 11:2-10

Neatkarīgi no tā, cik garīga vai sekulāra ir sabiedrība, tā vienmēr meklē pēc mierīgas un drošas dzīves un kāda, kurš šo lietu kārtību spētu uzturēt un saglabāt. Rietumu sabiedrība agrāk vai vēlāk meklē atbildes arī pie Baznīcas. Vai kristīgajai Baznīcai ir ko atbildēt pasaulei, kura cieš no kara, terorisma, genocīda, milzīgas nevienlīdzības, diskriminācijas un ģimeņu izjukšanas? Es domāju, ka Baznīca, kaut arī nespēdama atbildēt ar brīnuma zīmēm, ko darīja Jēzus, sludinādama Viņa vārdu, paver iespēju jēgpilnai attieksmei un rīcībai.

Pravietis Maleahija sacīja: “Viņš (Kungs) vērsīs tēvu sirdis pie dēliem un dēlu sirdis pie tēviem – lai es nenāku un nesitu zemi ar nīcības lāstu!” Dieva mērķis ir nepārprotams – ieviest mieru ar vārdu un darbu saskanību. Turklāt šis miers nav panākams vienīgi ar toleranci, bet gan stāvot uz Dieva patiesības pamata. Jo dievišķā patiesība nerodas nedz ar gadu pieredzi, nedz ar jaunības entuziasmu un visatļautību. Maldīties var kā vieni, tā otri. Patiesā atziņa nāk no pazemīgas Dieva patiesības atzīšanas. Miers nevar tikt sasniegts ārpus Dieva paša iedibinātā “svētuma kodeksa” – dzīvība, ticība, mīlestība un līdzcietība.

Vēl viens svarīgs evaņģēlija elements ir tā eshatoloģiskais (Dieva Valstības atnākšanas) konteksts. Es runāju par spriedzi starp cerību uz nākotni un pašreizējo realitāti. To var raksturot kā spriedzi starp nākotnes “jau ir” un šodienas “vēl nav”. Jēzus sava laika tagadnē ienesa Dieva Valstības realitāti. Par to liecina dziedināšana un atbrīvošana no ļaunajiem gariem, vara pār dabas spēkiem un nāvi. Taču Dieva Valstības visaptverošs piepildījums nenotika Jēzus kalpošanas laikā, un nav piepildījies arī šodien. Mēs dzīvojam spriedzē starp jau esošo un to, kas vēl nāk. Dievkalpojumi, Bībeles stundas, sadraudzība un kalpošana ir līdzekļi, kas nostiprina mūsu nākotnes cerību. Tas ir arī aicinājums pasaulei uzticēties Jēzum kā Glābējam, lai reiz ikviens varētu nonākt debesu godībā. Tā mēs apliecinām savas ticības JAU IR aspektu. Proti, mēs esam Dieva bērni, Viņa Gars mīt mūsos. Katra dzīves diena ir glābšanas diena, jo Kristus ir pie mums līdz laiku beigām.

Mēs kalpojam līdzcilvēkiem, lai akli redzētu, klibi staigātu, kurli dzirdētu, sasaistītie tiktu atraisīti un nabagi atbrīvoti no ciešanām. Baznīca savā ziņā ir “alternatīva” sabiedrība, kurā tautībai un sociālajam statusam nav nozīmes. Mēs dalāmies tajā, kas mums dots, bērnus uzlūkojam kā Dieva dāvanu, netiesājam, lai paši netaptu tiesāti, netiecamies pēc varas un paaugstināšanās pār citiem. Jā, mēs nevaram izmainīt pasaules ekonomikas, politikas sistēmu, bet mūsu kalpošana ir kā cerības bāka noskumušajiem pasaules tumsā. Gaidāmā debesu Valstība iedvesmo un vada Baznīcas tagadnē.

Mūsu cerība un ticība uz to, kas vēl nāk, dod spēku arī tad, kad sastopamies ar pasaulē esošo netaisnību un ļaunumu. Jānis Kristītājs nonāca cietumā un tika sodīts ar nāvi par Hēroda amoralitātes nosodīšanu. Romieši ar jūdu reliģiskās elites atbalstu sodīja Jēzu ar nāvi. Viņa pasludinātā Dieva Valstība tika noraidīta un nosodīta kā bīstama un zaimojoša. Tas ir padarījis krustu par Baznīcas centrālo simbolu. Baznīca arī šodien saskaras ar pretestību no tiem, kas dzīvo tā, it kā Dieva nebūtu. Jēzus liktenis – noraidījums, ciešanas un nāve – iezīmē uzticīgās Baznīcas ceļu.

Jēzus ir cilvēces cerība un nākotne. Mums nav neviena cita, ko gaidīt. Viņš ir darījis redzamu Dieva valstību, salīdzinājis grēcinieku ar Dievu, devis savu Garu, atjauno cilvēkā Dieva līdzību un dāvājis mūžīgo dzīvību. Mēs esam Dieva Valstības pilsoņi un apliecinātāji – pretstats pasaulē valdošajai paštaisnībai un patmīlībai. “Paceliet savas galvas, jo jūsu atpestīšana tuvojas.” (Lk 21:28) Tā ir otrās Adventa svētdienas vēsts mums un pasaulei.

Āmen.