Vai “patiesība ir tur ārā”? Mt 17:1-8

Šodienas evaņģēlijs mums māca, ka cilvēka prātam ir robežas, un tieši tāpēc tas nav un nevar būt Dievs. Starp citu, pirmo cilvēku, Ādama un Ievas, viens no grēkā krišanas aspektiem bija vēlme kļūt tikpat gudriem kā Dievu – “kad jūs no tā ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zināsiet, kas labs un kas ļauns!” (1Moz 3:5) Un nākas vien atzīt, ka ļauna un laba zināšana, cilvēcei ir maksājusi daudz dārgāk nekā ērkšķi, nezāles, darba sviedri un dzemdību sāpes. Nepārprotiet, es negribu sacīt, ka cilvēkam nav jādomā vai jābūt tumsonim. Cilvēks pilnību iegūst vienīgi, esot ticības kopībā ar Dievu. Ticība pārsniedz prāta robežas un ļauj ieraudzīt to, ko miesīgās maņas nespēj.

Nu, piemēram, kas tā bija par gaismu, ko izstaroja Jēzus vaigs un drēbes? Ja tā bija dievišķās godības gaisma, tad kā to varēja redzēt miesīgas acis? Kā mācekļi varēja atpazīt Mozu un Ēliju, ko viņu acis nekad nebija skatījušas? Šim notikumam ir zināma līdzība ar Jēzus piedzimšanas stāstā minētajiem magiem, jeb austrumu gudrajiem. Zvaigzne, kas tos vadīja uz mērķi, bija garīga, tā nebija skatāma miesīgām acīm. Zīdainī, ko, zvaigznei sekojot, magi atrada, tie par spīti acīmredzamajam spēja atpazīt pasaules Pestītāju. Kamēr vieni, Hēroda nams, Jēzus bērnā saskatīja apdraudējumu, tikmēr citiem tas sniedza ticību, cerību un prieku. Tā tas turpinājās, Jēzum mērojot kalpošanas ceļus. Taču tikai tie, kas Dieva dāvāto ticību uzlūkoja kā visdārgāko dāvanu, piedzīvoja Augšāmcelšanās brīnumu, Debessbraukšanas dienā redzēja debesis atvērtas un pirmajos Vasarsvētkos tapa Svētā Gara mīlestības uguns aizdegti. Un tas viss tiem notika, nevis gremdējoties prāta dziļumos, bet uzticoties Dieva apsolījumiem un Jēzus sacītajam. Patiesība ir atrodama Viņa vārdā! Ikviens, kas uzticas Dieva sacītajam, spēj ieraudzīt acīm neredzamo un pieņemt prātam neaptveramo.

To apstiprina arī šodienas evaņģēlijs. Vispirms Dievs runā uz mācekļiem saprotamā valodā: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet Viņu!” Kad gara acīm redzētais ir pagaisis, mācekļu priekšā ir tikai Jēzus, ko tiem jāklausa. Jā, tā pavisam noteikti bija svētīta pieredzes stunda, taču vēl svarīgāki atziņas un patiesas gudrības iegūšanas notikumi viņus gaida, sekojot un paklausot Jēzum. Klausīšanās un pārdomāšana mūs ieved kopībā ar Dievu. Kā to apliecina apustulis Pāvils, “Pateicoties viņam, arī jūs esat Kristū Jēzū, kas mums ir gudrība no Dieva un taisnība, un svētums, un izpirkšanas maksa.” (1Kor 1:30) Turklāt viņa klātbūtne vārdā ir pavisam tuvu, kā apustulis saka: “Tas vārds ir tev tuvu – tavā mutē un tavā sirdī.” (Rom 10:8) Mūsu ticības pieredzes, sastapšanās ar Kungu, notiek lasot, izrunājot un pārdomājot Bībelē sacīto.

Tāpēc šodien mēs visi esam aicināti uzkāpt līdz ar Jēzu kalnā, lai redzētu apskaidrošanas dievišķo gaismu, to paturot mūsu sirds dziļumos. Ja apņemamies atrast laiku Kristum un, noliekot malā ikdienišķo, uzkāpt šajā kalnā, mēs redzēsim to pašu godību, ko skatīja apustuļi. Iespējams, mūsu pieredzētais nebūs aprakstāms cilvēku vārdiem, bet pati vīzija uz visiem laikiem kļūs par patvēruma vietu mūsu sirdīs. Ļausim pasaulei meklēt savus “garīgos” mērķus "tur ārā”, šīs pasaules valdnieka “sfērā”. Bet mēs, Kristum ticīgie, pazemībā uzklausīsim Dieva sacīto, apdomāsim apustuļu un baznīcas tēvu pamācības, ar neatlaidību cīnīsimies, lai noturētu prātu Dieva dāvātajās patiesās atziņas robežās. Kā apustulis Pāvils saka: “Vai jūs nezināt, ka esat Dieva templis un ka Dieva Gars jūsos mājo? Ja kāds Dieva templi posta, to Dievs izpostīs, jo Dieva templis ir svēts, un tie esat jūs.” (1 Kor 3:16, 17) Lai arī šīs pasaules acīs vēstījums par krustu ir muļķība, bet mums, kas ticam un esam izglābti, tas ir Dieva spēks un gudrība. Jēzus saka: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani.” Tad nu turēsimies pie sava Kunga ticībā un bijībā, lai ļaunais mūs nepieviļ. Āmen.