Es esmu labais gans. Jņ 10:11-16

Dāvids šo apsolījumu apraksta no personīgās pieredzes: “Kungs ir mans gans, man netrūkst nekā. Zaļās ganībās viņš mani gulda, pie rāmiem ūdeņiem viņš mani ved, manu dvēseli atveldzē, vada mani pa taisnības ceļiem sava vārda dēļ, pat ja iešu pa nāves ieleju, ļaunuma nebīšos, jo tu esi ar mani.” (Ps 23:1-4)

Un Jēzus saka: “ES ESMU labais gans, un es pazīstu savas avis, un avis pazīst mani, tāpat kā Tēvs mani pazīst un es pazīstu Tēvu un savu dzīvību atdodu par avīm.” (14-15)

Lūk, to es domāju sacīdams - tie “ir vieni no skaistākajiem Jēzus vārdiem par sevi.” Tajos ir ieraugāma viena no pilnīgākajām Dieva atklāsmēm. Pilnīga tāpēc, ka to aptver Jēzus dzīve, nāve un augšāmcelšanās. Tas viss noticis dēļ un par mums. Un pavisam noteikti var sacīt, ka tas ir iemesls un pamats mūsu ticībai jeb, precīzāk, paļāvībai.

Šobrīd mūsu ikdienu zināmā mērā var aprakstīt kā iešanu caur tumšu ieleju vai pat “nāves ieleju”. Pieļauju, ka daudziem tas nav nekas svešs, gan jau katrs būsim piedzīvojuši tādas dienas. Taču tagad tas ir skāris mūs visus vienlaikus. Turklāt nav skaidrības, kad tas beigsies un ko tas mums “maksās”.

Un tomēr, kaut kas mūsos vieš cerību, izkliedē tumsu, liek saņemties. Tā ir ticība, sirds paļāvība, ko apraksta Dāvida psalma vārdi: “Kungs ir mans gans, man netrūkst nekā.”

Dāvids to raksta no pieredzes, kuras fonā ir pārbaudījumi un izaicinājumi. Tieši šī pieredze, atrašanās grūtībās izraisa jaunas ticības formas dzimšanu. No sarunas par Dievu uz sarunu ar Viņu – “tu esi ar mani!”

Viens vārds “Tu” noved pie paļaušanās un uzticēšanās. No garām skrienošām domām pie dziļas izpratnes; no mirkļa secinājuma pie neskaitāmu detaļu kopuma. Lai arī kas notiktu, tu Kungs esi mans labais gans. Tu mani paēdini, mans paļāvības kauss plūst pāri, tu piepildi dvēseles tukšumu un atgriez cerību, liec atspīdēt gaismai un dod spēku iziet caur šo ieleju. Kopā ar tevi man nav bail no nāves ielejas. Man netrūkst nekā!

Tāpēc Jēzus vārdi “Es esmu labais gans” ir patiesi. Tie saskan ar mūsu sirds pieredzi. Viņš ir tas, pēc kura ilgojas mūsu iekšējais cilvēks – dvēsele. Tā ir mūsu ticība, ko apliecinām, sakot: “Es ticu uz Jēzu Kristu... grēku piedošanu... augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību.”

Nāve un tumsa nav visa gals. Dzīvība un gaisma ir visa piepildījums. To apliecina Kristus krusts un augšāmcelšanās – pat no nāves dzimst dzīvība. Kristū mums ir dāvāta šī jaunā dzīvība, kurā cerība dzimst no bezcerības, prieks no skumjām un spēks no nespēka. To visu ieraugām un atrodam Kristus uzvarā. Tāpēc mēs ticam. Tāpēc mums ir vajadzība pēc baznīcas, draudzes. Mums visiem ir viens Labais Gans! Lai viņam pateicība mūžīgi!

Un Dieva miers, kas pārspēj jebkuru sapratni, lai pasargā jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.