Ir laiks atzīt patiesību! Mt 26:36-46

Jēzus, pirms nodoties lūgšanai mācekļiem saka: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā.” Taču jau pēc brīža mācekļus pārņem miegs, tie nespēj būt nomodā. Jēzus atradis tos guļam saka: “Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” Taču, tas nelīdz. Pienācis pie mācekļiem otrreiz, Jēzus tos atkal atrod guļam un saka uz Pēteri: “Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā?”

Zīmīgi, šie vārdi, lai gan sacīti daudzskaitlī, ir adresēti Pēterim, kurš ir visapņēmīgākais un vispārliecinātākais par savu ticību. Jēzus grib sacīt, ka apustuļa rīcību motivē nevis spēks, kā tam tas šķiet, bet vājības. Tam, kas patiesi ir izšķirošs, Pēterim nemaz nav spēka. Te atklājas viena no ticības dzīves patiesībām. Norimt, būt pazemīgam ir ceļš uz atbrīvošanu. Jo sava nespēka ieraudzīšana liek tiekties pie tā, kurš var piešķirt spēku.

Laiks un notikumi, kas ieskāvuši mūsu dzīvi, aizvien vairāk atklāj arī mūsu vājumu. Aizvien skaidrāk iezīmējas, kas ir tas, kam līdz šim ir bijusi nozīme un vērtība mūsu dzīvē. Un piekritīsiet, tā nav bijusi ticība, uzticēšanās Kristum. Kā to skaidri apliecina Jēzus vārdi: “pat vienu stundu jūs nespējat būt nomodā.” Kas gan ir viena stunda? Pie televizora, datora, viedierīces, lielveikalā vai pasaulīgās sarunās tik īsā laikā neko pat izdarīt prātīgu nevar. Tik daudzām viegli zūdošām un nepastāvīgām lietām mums pietiek laika un spēka, bet neatrodam kaut stundu, tam, kas patiesi ir liels un nozīmīgs. Ja esam godīgi, tad atzīsim, ka mūsu dzīvi vada tieši mūsu vājības. Tas, no kā tik ļoti bēgam, izrādās mūsu patiesais kompanjons. Pāvila vārdiem runājot, “ja kāds domā, ka viņš kas esot, nebūdams nekas, tas pieviļ pats sevi”, ir cēlonis lepnībai jeb grēkam.

Ieraudzīt savas “robežas”, savu nespēku, gribas atkarību no pasaules piedāvātā ārišķīguma ir ceļš uz brīvību un patiesā spēka iegūšanu. Tieši tāpēc Jēzus ir aicinājis līdzi savus mācekļus, lai tie atrastu patiesā spēka avotu. Ieraudzītu to, kurš dara stipru, sniedz piedošanu, dzīvības dāvanu un apliecina savu mīlestību līdz pat krusta nāvei.

Ģetzemanes notikums nav Jēzus mācību stunda, bet gan mūsējā. Tur mēs ieraugām, cik patiesi Dievs ir noraizējies par mūsu dvēseles un gribas stāvokli. Dienai austot, Jēzus jau ir nomodā par mums, zinot mūsu vājumu, viņš mūs aicina pievienoties un lūgt. Lai mēs būtu stipri pārbaudījumu stundā, lai ne šī pasaule, ne cilvēku gudrība, ne ļaunais nespētu mūs pārvarēt. Jēzus saka: “Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes?” (Mt.6:25) Vai tas, kurš dāvājis dzīvību un miesu, nav lielāks par ēdienu un apģērbu? Dievs ļauj mums ieraudzīt, kas patiesi ir lolojams un godājams – mūsu dzīvība, dzīve, cilvēki līdzās. Lai to atzītu un novērtētu, ir jānoliek malā savu maldīgo visuvarēšanu un gudrību. Pazemība ļauj ieraudzīt lielāko dāvanu - Dieva mīlestību, kurā mācamies būt stipri ticībā un savstarpējās attiecībās.

Šī vēsts mūs sagatavo Klusajai nedēļai un Augšāmcelšanās svētkiem. Šajā laikā esam saskārušies ar nezināmo, šaubām, bailēm un izolāciju. Tā tagad ir mūsu ciešanu “nedēļa”. Tas ir mūsu lūgšanu, pārdomu un ticības laiks. Kā toreiz Ģetzemanes dārzā, tā arī šodien Kungs ir ar mums, lai arī kādā aicinājumā mēs atrastos. Ja arī mūs pārņem nespēks, viņš turpina lūgt par mums. Būsim nomodā, kaut vienu stundu, un Augšāmcelšanās, atjaunošanās, dzīvības rīts mums nepaies secen.