Ej, tava ticība tevi ir izglābusi! Lk 17:11-19
Tomēr šī tik saprotamā vēsts mums nav tik vienkārši īstenojama. Ja tas būtu vienkārši, tad Bībele sastāvētu vien no pāris īsām nodaļām. Kur iesākumā mēs lasītu par to, kā Dievs rada pasauli, kā cilvēks novēršas no Radītāja un pievēršas radībai, kā rezultātā piedzīvo sāpēs, ciešanas un ienaidu, līdz, kamēr atkal sastop Dievu, kas saka: “Man tev ir kāds priekšlikums. Esi Man vienmēr līdzās, pateicies par to, ko Es tev dodu, priecājies par cilvēkiem sev līdzās un visi kopā sviniet manas žēlastības laiku. Un gaidiet, kad Es jūs uzņemšu savā debesu valstībā, jums sagatavotājā mājvietā.” Apmēram tāda varētu būt Bībele un tajā atrodamā vēsts.
Taču, Raksti mums vēsta ko citu. Arī šodienas evaņģēlijs mums atklāj kādu šai pasaulei, cilvēku radītajai kārtībai piemītošu realitāti. Jēzus dodas cauri Samarijai un Galilejai un Viņam pretī iznāk desmit spitālīgi vīri. Tas nav vienkāršs stāstījums par to, ka tur bija kāda slimu cilvēku grupa. Aiz šo cilvēku dzīves stāv kāda skarba patiesība – šie desmit nevar un nedrīkst būt kopā ar citiem, apmeklēt kopīgos pasākumus, nedrīkst nākt Dieva namā un pienest pateicību.
Šis notikums ievada stāstu par sabiedrību, kas sevi ir sašķēlusi dažādās grupās pēc sociālā stāvokļa, fiziskās veselības un tautības. Uz mirkli gan rodas iespaids, ka šajā sadalījumā, vismaz kopīga nelaime ir vienojošs elements. Tas zināmā mērā ir pareizs novērojums, bet tā ir īslaicīga kopība. Kad visi desmit ir piedzīvojuši dziedināšanu, deviņi pēkšņi ierauga, ka viens no tiem ir cittautietis. Tie neuzskata par iespējamu kopā ar viņu atgriezties pie Jēzus, lai pienestu kopīgu pateicību. Pēkšņi agrākās kopības vietā ienāk sadalījums, jeb kā šodien mēdz sacīt - polarizācija. No sākuma atstumti ir visi desmit, tad deviņi atstumj vienu, tā samārietis paliek pēdējais šajā atstumto sarakstā – visu upuru upuris.
Un vai tas nav pārsteidzoši, tieši šis pēdējais ierauga, ko nozīmē būt izglābtam. Viņš vienīgais šajā notikumā atskārst, ka, ja ir kāda kopība, kur ikviens var justies droši, patiesi priecāties un apzināties dzīves jēgu, tad tā ir pie Jēzus, vienīgā patiesā Priestera – Dieva Dēla.
Mēs varam attiecināt šo notikumu uz šodienas ziņu aktualitāti – nemieriem Ēģiptē. Arī tur ir cilvēki, kas iznākuši ielās, lai meklētu atbildes uz saviem jautājumiem par mieru un kārtību valstī. Šie cilvēki ir sajutušies kā atstumtie, ar kuriem neviens nerēķinās, negribot zināt viņu viedokli. Taču ierastā cilvēku radītā kārtība tiem neko citu nevar piedāvāt kā vien sadalījumu. Un beigās tas pārtop nekontrolējamā ienaidā, vardarbībā, sējot ciešanas un nāvi, sadalot jau arī pašus protestētājus savējos un svešajos. Vairs nav saprotams, kas to visu iesāka, kas ir vainīgais – iedzīvotāji, policija, armija vai reliģiskās kopienas. Kā lai šajā postažā ievieš kārtību? Tāda ir šī pasaule ar tajā valdošu cilvēku radīto kārtību. Tā spēj uz laiku saliedēt cilvēkus, lai drīz vien atkal tos sadalītu grupās un liktu ieraudzīt, ka “savējo” vidū ir “svešie” - atstumjamie un nīstamie. Šim pasaules modelim nav nekādu izredžu. Tas spēj tikai uz laiku ar varu un spēku ieviest nosacītu kārtību, kopību, kas pastāv sadalījumā.
Tā arī šie deviņi, šodienas evaņģēlijā, atgriežas vidē, kas tos reiz ir izstūmusi. Viņi atgriežas, lai atkal turpinātu ierasto ritmu, šoreiz gan nedaudz augstākā līmenī, nu jau kā fiziski veseli sabiedrības locekļi. Vietējais kopienas priesteris tos pasludinās par veseliem, bet tie tā arī paliks neziņā, kas ir tas, kas tos tiešām dara veselus. Ne tikai viņus, bet arī nīstamo cittautieti, kam Dievs parāda savu žēlastību. Dievs viņiem visiem ir devis iespēju piedzīvot tādu telpu, kur nav sadalījuma, nav polarizācijas. Bet tie, lai arī šo dāvanu saņēmuši, aiziet to tā arī neatzinuši. Viņi ir šķīstīti, bet vai glābti?
Šajā notikumā ir zināma ironija, izredzētie aiziet prom no Dieva, kamēr sveštautietis atgriežas, lai Viņam pateiktos. Samārietis iedams mājup atskārst, kurš ir tas vienīgais Priesteris, kā priekšā ir vērts atrasties katru dienu. Un tas nav neviens cits kā Jēzus.
Šodienas evaņģēlijs mums rāda, ka patiesa ticība stāv pāri pat reliģiskiem šķīstības likumiem. Patiesa ticība meklē pēc žēlsirdīgā Dieva. Patiesa ticība redz un atzīst, ka ir tikai viena iespēja, kā izkļūt no apburtā loka – atrasties žēlsirdības un žēlastības pilna Dieva priekšā. Kas cauri visai cilvēces vēsturei aicina cilvēku pie sevis, lai tas dzīvotu savu dzīvi kā svētkus, pateikdamies Dievam par visām svētībām un dāvanām un redzētu sev līdzās esošos kā šīs pašas Dieva laipnības saņēmējus.
Ticība meklē Dievu, kas vienīgais spēj darīt veselu. To var labi pamanīt šodienas evaņģēlijā, kur Lūkas lieto atšķirīgus vārdus, aprakstot slimo dziedināšanu. Sākotnēji visi desmit top šķīstīti, dziedināti no slimības, taču tikai viens piedzīvo kādu daudz lielāku pārvērtību. Mēs lasām, ka Jēzus samārietim saka: “Celies, ej, tava ticība tev ir palīdzējusi.” Taču, Lūkas grib sacīt ko citu: “Tava ticība tevi ir izglābusi.” Tā nav kāda īslaicīga palīdzība, kas uz brīdi atnes izmaiņas. Tā ir ticība, kas ļauj piedzīvot, ko nozīmē būt izglābtam. Izglābtam no kādas postošas kārtības. Tā ir nonākšana pie atziņas par radikālām izmaiņām, kas iesākas jau šeit un reiz ļaus pieredzēt to kulmināciju mūžīgajā debesu valstībā.
Šīs pasaules problemātikas apzināšanās ir tikai fakta konstatācija. Sociologi, politologi un psihologi spēj aprakstīt pasaulē notiekošo, bet tas ir tikai mēģinājums ar cilvēcisku pieredzi aprakstīt notiekošo, nesniedzot risinājumu. Ir tikai kādi hipotētiski pieņēmumi par to, kas var būt varētu līdzēt, bet tie atkal noved pie sabiedrības sadalīšanas – pārmaiņas ir iespējamas vienīgi precīzi novelkot robežu starp “savējiem” un “svešajiem”. Veiksmīgi izolējot “svešos”, “savējie” varēs dzīvot mierā. Un tā atkal tiek iedarbināts nebeidzamais polarizācijas mehānisms.
Risinājums ir iespējams vienīgi sekojot samārieša pieredzei un atziņai – pielūdzot vienīgo un patieso Dievu, kas atklājis sevi Jēzus personā. Jēzus ir tas, kas spēj sniegt dziedināšanu katram atsevišķi un visiem kopā, lai visi varētu būt viens.
Tas ir šodienas jautājums: “Vai es spēju redzēt tālāk un vairāk kā šie deviņi, kas aizgāja tā arī žēlastību nesapratuši?” Tas ir katras dienas jautājums nostājoties Dieva priekšā un lūgšanā pēc ticības, kas liek tiekties Viņam pretī, atrasties žēlastībā un ieraudzīt, ka ir tāda kopība, kas spēj pārvarēt visas grūtības un izaicinājumus nevienu nepadarot par “svešo”. Mums ir nepieciešama šāda ticība un mēs varam līdz ar Jēzus mācekļiem lūgt sacīdami: “Vairo mums ticību! Dari mūs par vienu veselu!”
Tā ir Dieva žēlastība, ka Viņš mūs pulcina kopā savā namā šeit un citviet, lai mēs piedzīvotu kopību, kurā Viņš mūs apņem ar savu piedošanu un pulcina pie viena galda, plecu pie pleca, dalot pats sevi un visiem sniedzot to pašu žēlastību, mūs atlaižot mājup ar vārdiem: “Ejiet ar mieru.” Un mēs varam iziet jaunam nedēļas gājumam, dziedināti un izglābti, esot mierā ar Dievu un cilvēkiem līdzās. Par to lai pateicība Jēzum mūsu Kungam!
Āmen.
