Ko lai es tagad daru? Lk 10:23-27
Tas tiešām ir ārkārtīgi nopietns un svarīgs jautājums. Uz to ir vērts atrast atbildi pirms ir iztecējis dzīves laiks. Ir taču labi, ja uz tik nopietnu jautājumu tev ir savlaicīgi atrasta atbilde. Pat ikdienišķās lietās ir svarīgi kādas lietas noskaidrot savlaicīgi. Būtu grūti iedomāties kādu cilvēku, kas gribēdams nokļūt kādā Latvijas tālākā nostūrī, dotos uz Autoostu vai Dzelzceļa staciju iepriekš nenoskaidrojot transporta atiešanas laikus. Pretējā gadījumā varētu izrādīties, ka esi atnācis daudz par agru vai, kas vēl ļaunāk, esi nokavējis vienīgo reisu. Cik gan traģiskāka varētu izrādīties patiesība, ka esi nokavējis mūžīgās dzīvības reisu!
Evaņģēlijs mums ļauj ieraudzīt, kas ir šodienas tekstā pieminētā farizeja jautājuma atbilde. Atbilde, pēc kuras ir taujājuši ķēniņi: „Kas ir tas jaunais ķēniņš, kam jāuzkāpj uz pasaules skatuves? Ķēniņš, kādu šī pasaule vēl nav pazinusi. Ko šī ķēniņa valdīšana atnesīs?” Senajā pasaulē katra ķēniņa uznākšana uz varas skatuves bija liels notikums. Kas tad, ja šis izrādīsies varenāks, gudrāks un apdāvinātāks nekā es? Kāds, kas spēs likt savai tautai celties un krist par savu valdnieku. Uz ko šis valdnieks aicinās savus pavalstniekus? Senajā pasaulē kari starp līdzās esošajām tautām nebija retums. Tāpēc, katra jauna ķēniņa nākšana pie varas lika satraukties apkārtesošo tautu valdniekiem. Tas ir jautājums par to, kāds viņš ir un kāda būs viņa valdīšana?
Uz līdzīgu jautājumu, tikai par Dievu, atbildes ir meklējuši pravieši: „Kāds ir Dievs? Kā lai izprot Viņa valdīšanu? Kā lai atpazīst Viņa darbus? Kā lai es zinu, ka tā ir Dieva balss, kas uz mani runā? Kas būs tajā dienā, kad Viņš atklāsies savā godībā un man būs jānostājas Viņa priekšā?
Šie tiešām ir ļoti svarīgai jautājumi, neatkarīgi no tā vai tos apskatām no laicīga vai garīga skatupunkta. Kas ir tas, uz ko mēs ticam, ceram un paļaujamies? Kādai vajadzētu būt šai laicīgajai pasaules kārtībai, kurā es dzīvoju? Ko nozīmē kādam uzticēties un pakļauties? Ko nozīmē valdīt un būt kādā augstā amatā? Ko no manis sagaida cilvēki, raudzīdamies uz manu dzīvi? Ko domāju es, uzlūkodams cilvēkus sev līdzās? Redzi, cik ikvienam cilvēkam svarīgi un nopietni jautājumi.
Bet cik vēl svarīgāk ir zināt, kas ir mana ticība, tā persona, kurai es ticu? Šodienas evaņģēlijs mums atklāj to vienu, kas ir visu ķēniņu ķēniņš un valdnieku valdnieks. Dieva Dēls, kurā ir atklājies Radītājs. Tādā veidā Dievs Jēzū atklāj kādu, kas ir atbilde gan laicīgiem, gan garīgiem jautājumiem. Svētīgs tu esi, ja Jēzū ieraugi visu Dieva pilnību, viņa atbildi uz tavu jautājumu: “Kā man dzīvot kā cilvēkam fiziski un vienlaikus garīgi, dvēseliski? Un kā lai šīs divas dabas spēj piepildīt Dieva gribu?”
Te maz ko līdz kāda liela apņemšanās un darbošanās. Te nelīdz zināšana par to, kā man būtu jārīkojas. Ir vajadzīgs kas vairāk. Zīmīgs ir farizeja uzdotais jautājums: “Ko man darīt, lai es iemantoju?” Ko cilvēks var darīt, lai kaut ko mantotu? Lai kāds varētu sevi saukt par mantinieku un mantot, viņam ir jābūt ģimenes, dzimtas loceklim. Protams, ir izņēmumi, kāds pavisam svešs cilvēks kādam noraksta savu mantu, bet tas nepadara saņēmēju par dzimtas locekli. Lai mantotu, tev ir jāpieder, ir jābūt iekšā. Senajā pasaulē mantinieks bija dēls, kas dzīvoja ģimenē līdzās savam tēvam līdz viņa pēdējai dienai, ar godu to apglabāja un mantoja visu, kas tam piederējis.
Tāpēc, kļūšana par debesu valstības mantinieku ir tikai un vienīgi Dieva darbs. Viņa žēlastībā pasniegta dāvana. Tikai Dievs var tevi un mani darīt par savu mantinieku. No Viņa žēlastības mēs kristībās topam apzīmēti par Viņa īpašumu mūžīgi. Ikdienā Viņam sekodami, klausīdamies Viņa vārdos un skatīdamies uz Viņa darbiem, mēs lēnām pieaugam šajā ģimenē. Līdzīgi, kā bērns, skatīdamies uz vecākiem, aug un mācās līdz, kamēr spēj nolasīt vecāku domas no viena to acu skatiena.
Mums vienkārši ir jāizaug Dieva valstībai. Un tas iesākas ar skatīšanos Dieva rīcībā un klausīšanos Viņa vārdos. Tas ir tā kā Dāvids vienā no savām dziesmām saka: “Redzi, kā kalpu acis raugās uz savu kungu rokām un kalpones acis uz savas kundzes rokām, tā raugās mūsu acis uz To Kungu, mūsu Dievu.” (123:2) Kalpone pazīst katru savas kundzes žestu un zīmi. Mūsu ticības dzīve iesākas ar paklausību un bijību Dieva priekšā, kurā mēs kā mazi bērni mācāmies staigājot kopā ar Dievu. Tad neizbēgami pienāk brīdis, kad skaidri saproti, kas ir tavas dzīves piepildījums. Kas ir tas, kam manī kā spogulī ir jāatspoguļojas. Kas un kāds ir tas vaigs, kas manī noraugās.
Raksti saka: “žēlastības, piedošanas un mīlestības Dievs.” Tieši tas lēnām kļūst par mūsu dzīves saturu – žēlastība, piedošana un mīlestība. Tas mūs dara par Dieva ļaudīm. No šāda skatu punkta raugoties, rakstu mācītāja atbilde ir pareiza: “tev būs Dievu savu Kungu mīlēt, no visas savas sirds, no visa sava prāta un ar visu savu spēku un savu tuvāko kā sevi pašu.” Šeit ir iesaistītas visas tās jomas, kas atbild par kāda iepazīšanu. Par attieksmi pret savu tuvāko ir sacīts – mīli. Bet, lai tu saprastu kā tas ir, tev vispirms ir jāiesaista sirds, prāts un dvēsele, visa sava būtība, pievēršoties Dievam. Dievam, kas tevi ir darījis par savu īpašumu. Tikai tad, tu vari saprast, kā mīlēt tuvāko kā sevi pašu.
Nekā citādi mēs nevaram saņemt Valstību, kā tikai kā Dieva mums pasniegtu dāvanu. Vienīgais ko mēs varam darīt ir šo dāvanu - saņemt un to uzskatīt kā dārgāko, kas mums ir. Šodien Dievs mūs aicinājis savā namā un ļāvis kļūt par kristības lieciniekiem, lai mēs uzlūkotu to sākumu, kur Viņš mūs ir darījis par saviem mantiniekiem. Viņš mūs aicina pie sava galda, lai sniegtu pats sevi zem maizes un biķera zīmēm. Lai Viņa žēlastību saņēmuši, mēs izietu no Dieva nama kā mantinieki un Viņa godības liecinieki. Lai mēs atkal nāktu un ar prieku pulcētos pie sava Tēva galda. Par to lai Viņam ir pateicība, tagad un mūžīgi.
Āmen.
