Pelnu dienas sprediķis

40 dienu gavēnis baznīcā ir pazīstams kopš pāvesta Gregora laika (540-604). Tas norāda uz Jēzus 40 dienu gavēni, kārdināšanām un lūgšanām tuksnesī. Tāpēc arī mēs tiekam mudināti gavēt un lūgties, uzlūkojot Jēzus ciešanas, miršanu, nāvi un atrašanos kapā – to visu Viņš uzņēmās mūsu dēļ! Tikai tad spēsim patiesi novērtēt Viņa dāvāto uzvaru pār mūsu nāvi, kapu, elli un grēku un sagaidīt dienu, kad visi kopā sauksim: “Viņš ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Aleluja!”

Pat pavirši raugoties var pamanīt, ka Jēzus ceļš pretī krusta nāvei ir sevis ziedošana, jeb kā Sv. Pāvils raksta – iztukšošana. Šajā ceļā Viņš piepilda paša sacīto: “nav lielākas mīlestības, ja kāds atdod dzīvību par citiem.” Mūsu Kungs lūdzās uzsākot kalpošanu, Viņš pavadīja laiku lūgdamies vienatnē, sludinot Dieva valstību, Viņš lūdzās līdz sviedri tecēja kā asinis Ģetzemanes dārzā. Vairakkārt varam atrast liecības, ka Jēzum un viņa mācekļiem, šādi kalpojot, nebija laika pat ēst. Šajās 40 dienās mēs varam nopietni izvērtēt savu dievbijību – cik daudz mums ir gatavības ziedoties un iztukšoties Dieva un tuvāko dēļ.

Iespējams kādreiz esam domājuši, ko Dievs varētu sacīt par mūsu gatavību dod no tā, kas mums ir Viņa dots? Viņam zināmi mūsu sirds nodomi... Kādā vietā ir sacīts: “šī tauta mani godā ar lūpām, bet viņu sirdis ir tālu prom no manis.” Ir vērts pārdomāt, kas ir tas, kam pieķeras mūsu sirds? Jēzus sacīja: “Kur ir tava manta, tur būs tava sirds.”

Mums ir jāierauga ļaunums, skaudība, alkatība un egoisms, ar ko pārvaldām mums Dieva dāvātās dāvanas. Jēkaba vēstulē varam lasīt, ka tas ir kā maza liesmiņa, kas spēj izraisīt milzīgu ugunsgrēku. Jēzum tas maksāja dārgu maksu – nāvi pie krusta. Šis ir laiks nolikt Dieva priekšā visu, kas mūs šķir no Viņa, un pagodināt Viņu ar visu, kas mums ir dots.

Lūgšana ir veids, kādā mēs varam sarunāties ar Dievu, kas mūs tik ļoti ir mīlējis, ka deva savu vienīgo Dēlu, lai mēs būtu ar Viņu kopā vienmēr. Tā ir liela dāvana, jo mēs varam nest Viņa priekšā arī to, kas mums nozīmīgs un dārgs.

Gavēņa laiks ir iespēja ieraudzīt tās dzīves, attiecību jomas, kas ir “mirušas”, un uzticot tās Dievam, atjaunot.  Atdzīvināt to, kas “miris”. Jēzus nāve ir ceļš uz dzīvību. Pārdomājot šo notikumu, mēs tiekam iedrošināti ticēt, ka ar Dieva palīgu viss var atkal tapt dzīvs! Tas nav jautājums par to cik daudz un cik garas lūgšanas būtu jāizrunā. Tā nav arī ikdienas rutīnas “izkaltēta” lūgšanu skaitīšana. Tā ir ticības lūgšana, kas pamatota Dieva uzticamībā, mīlestībā, bez kā nav iespējama patiesa dzīve. Augšāmceltā Kristus dzīve, kas mums ļauj Viņu uzrunāt par brāli, un Dievu - par Tēvu.

Mārtiņš Luters Mazajā Katehismā, runājot par gatavošanos Vakarēdienam, norāda: “Gavēšana un ārīga sagatavošanās gan ir jauka paraža, bet īsti cienīgs un labi sataisījies ir tas, kas tic šiem vārdiem: "par jums dota" un "izlietas grēku piedošanai". Jo vārdi "par jums" prasa tikai ticīgas sirdis.” To var sacīt par gavēni. Ticībā uzvarēt sevī mītošās grēcīgās dziņas kā zūdīšanos, tenkošanu, skopumu, ļaunu kritiku, nesavaldību un daudzas citas. Tāds gavēnis būtu ieturams visa gada garumā.

Tāpēc gavēnis baznīcas tradīcijā nav badošanās, lai nomestu lieko svaru vai uzlabotu veselību, bet gan atsacīšanās no tā, kas kavē nostiprināt ticību Kristus nopelnam. Jā, tā var būt atsacīšanās no kādas konkrētas pārtikas, ēdienreizes, izklaides, ja tas mums palīdz koncentrēties. Taču, pāri visam Gavēnis mums liek ticībā raudzīties uz Jēzus nāvi, Viņa labprātīgo upuri cilvēces izglābšanas dēļ.

Ir vēl kāda svarīga detaļa, gavēnis mums liek pievērst uzmanību faktam, ka mums līdzās ir cilvēki, kam ēdienreize ir stipri tāla no tā, ko ikdienā esam pieraduši ēst. Šis ir dalīšanās laiks ar to, ko no Dieva esam saņēmuši – dienišķā maize un ticība žēlastības pilnajam Dievam, kas atdeva dārgāko, kas tam ir, dzīvību, lai mēs varētu dzīvot tagad un mūžībā.

Šajās 40 dienās mēs varam nopietni izvērtēt un pārbaudīt savu dievbijību un ticību.