Aizstāvis – Svētais Gars! Jņ 14:23-27
Vai nav tā, ka katrs kādā brīdī esam domājuši, ka vairāk naudas, laba veselība un izskats, un izklaide padarītu ikdienu patīkamāku? Un kāds “pārsteigums”! Tieši šo visu mēs varam iegūt, ja ne uzreiz, tad nedaudz piepūloties - noteikti. Vajag naudu, veselību, labu figūru un labi pavadīt laiku? Lūdzu! Ja tikai tas nemaksātu tik dārgi. Un mēs zinām, kas notiek ar cilvēku, kas izlemj par spīti visam, to visu satvert.
Taču mēs neesam tik primitīvi – vismaz vairākums noteikti nē. Mums gribās arī ko garīgu. It īpaši tad, kad esam vīlušies materiālajā sacensības laukā. Ir taču citas vērtības. Ne jau matērija ir tā, kas rada, bet gan enerģija – doma, griba. Cilvēka gars un prāts zinātnē un mākslā, pagātnē un tagadnē. Tas tiešām cilvēku tuvina pilnībai dažādos veidos: gan kā tikumisku spēku, kas virza pretī mērķim, gan kā spēju loģiskās domāšanas ceļā aptvert īstenību, gan kā spēku mīlestības saitēm apvīt visu skaisto pasaulē.
Kādi no jums, iespējams, piedalījušies Muzeju naktī. Tā tiešām ir vienreizēja iespēja apmeklēt dažādus objektus, turklāt bez maksas, un apskatīt cilvēka roku un gara darbus. Ir bijuši laiki, kad cilvēks lika uzsvaru uz spēku un saprātu. Kādā citā laika posmā vairāk uzmanības tika veltīts cilvēka garam, dvēseles spēkiem.
Taču, lai kā mēs pūlētos un censtos radīt līdzsvaru starp miesu un cilvēka garu, tas tik un tā laiku pa laikam atnes rūgtus augļus. Gan prāts, gan cilvēka gars ir ne tikai spējis darināt lielas un skaistas lietas, tas ir spējis izraisīt briesmīgas traģēdijas, kas skārušas miljoniem cilvēku dzīves. Un tas ir noticis, lielā gara pacēlumā īstenojot savus nodomus un tiecoties pretī nospraustajiem mērķiem. Lai cik apmierināta būtu kāda vai abas cilvēka esības daļas, tās aizvien ir un paliek grēcīgas. Proti, tādas, kas izriet no Dieva nepazīšanas. Viss ko mēs darām savā spēkā un pēc sava prāta ir aizvien mūsu pašu radītās kārtības produkts. Tā pamatā ir savstarpējā iekāre, sāncensība un laiku pa laikam vainīgā meklēšana, lai kaut kā slāpētu neapmierinātību un naidu.
Jēzus saka: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu.” Šajos vārdos nevar nepamanīt atbildi cilvēka dziļākajai nepieciešamībai. Jēzus runā par mīlestību un vārdiem, tas skar gan cilvēka dvēseles, gan prāta jomu, kur dzimst un mājo mūsu sapņi un ilgas. Un tālāk par mājvietu – vietu, kur tiek veikti kopīgi darbi un sasniegti mērķi, īstenoti sapņi. Mūsu Kungs vienā teikumā aptver visu, kas cilvēkam ir nepieciešams. Dieva Gars ir tas, kas vēlas virzīt mūsu domas un lēmums un tajā pat laikā iesniegties dziļi dvēselē, lai vairotu mīlestību.
Cilvēks nespēj būt pilnvērtīgs bez Dieva Gara klātbūtnes. Tāds ir šodienas evaņģēlija pasludinājums. Kamēr mēs neatzīstam, ka mūsos nav patiesības un mēs neesam dievi, kā rokās ir visa atziņa, spēks un vara, tikmēr mēs cīnāmies ar vējdzirnavām. Ne materiālisms, ne garīgo vērtību izkopšana nespēj izraut cilvēku no riņķošanas ap sevi – grēku, paša radīto kārtību un neizbēgamo nāvi.
Cilvēka gara pestīšanai ir nepieciešams Kristus krusts, kur atklājas patiesā Dieva būtība. Kristus ir miesas un cilvēces gara pestītājs no visa ļauna un visiem trūkumiem. Kā miesai, tā arī garam ir jātop šķīstītiem un apskaidrotiem ar Svēto Garu. Visai cilvēka būtībai ir jāpadodas Dievam. Pestīšana, jeb izglābšana nāk vienīgi no Kristus. Jēzus Kristus atpestī no grēka cilvēka miesu un garu, Viņš atbrīvo visu cilvēku no naidīgām varām un iekāres, kas to kalpina un ieved izmisumā.
Šo darbu Kristus mūsos paveic ar savu Garu – svēto Aizstāvi. Šis Aizstāvis neļauj cilvēka garam samierināties ar pasaules nepilnībām un modina ilgas pēc Dieva pilnības un dod spēku to satvert. Svētais Gars ļauj sastapt un iepazīt Dievu; atrast drošu paļāvību, nonākot šķietamā bezizejā; kopā ar Viņu nekad nav par vēlu kaut ko iesākt no sākuma. Šis Aizstāvis ieved un uztur ticībā, piešķir prieku un dedzību dzīvot, atņem raizes par nākotni.
Svētais Gars mūs māca, kas ir mīlestība, tā tuvinot cilvēkus vienu otram un savienojot mīlestības saitēm ar Dievu. Tas ir tieši tas, ko katram cilvēkam pāri visām lietām vajag. Saprast, kas un kāds ir Dievs. Ieraudzīt, kas un kāda ir mīlestība. Piedzīvot kādas ir saites, kas nekad nenodod un nepieviļ. Jēzus saka: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu.” Šo visu mūsu Kungs mums vēlas dot, ja vien mēs paliekam Viņa Svētajā Garā un ļaujam Aizstāvim, Mierinātājam un Iepriecinātājam pār mums valdīt. Tā nav valdīšana, kur Dievs vēlētos mūs apspiest un darīt nabagus. Gluži otrādi, Viņš grib mūs piepildīt un darīt bagātus šīs pasaules kārtības nepilnības priekšā. Viņš grib mums atklāt savu būtību – mīlestību, uzticību un piedošanu. Tie ir Vasarsvētki!
Āmen.
