Ejiet uz Galileju! Mt 28:1-10

Augšāmcelšanās nav tas, kam mēs esam gatavojušies. Nāve ir visa noslēgums. Tā izdzēš pat vissmalkāk izstrādātos plānus. Un tad, piepeši, notiek augšāmcelšanās, tā ir kā zemestrīce.

Aprakstot atnākušo eņģeli, Matejs lieto sekojošus vārdus: „Un viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes – baltas kā sniegs.” Ko tas atgādina? Jā, te ir zināma līdzība ar Apskaidrošanas notikumu, kur tiek atklāta Jēzus dievišķā daba. Kā parādās zibens? Tas notiek pēkšņi, no nekurienes. Tā gaisma ir apžilbinoši spēcīga un nav iespējams uzminēt tā izskatu un avotu. Tas ir ārpus mūsu kontroles un neticami spēcīgs.

Dievs vēlas, lai mēs saskatītu un piedzīvotu šī notikuma neaptveramību. Tas ir kaut kas absolūti unikāls un vienreizējs cilvēces vēsturē. Augšāmcelšanās ir notikums, kas ietekmē katru cilvēku un cilvēci kopumā. Tajā negaidītā un neparastā veidā atklājas Dieva būtība un tam ir neizbēgamas sekas katras personas dzīvē.

Eņģeļa drēbes ir baltas kā sniegs. Tam ir nepārprotami simboliska nozīme. Tas norāda uz pasauli, kas ir brīva no sāncensības, greizsirdības, dusmām un skaudības – pasauli, kurā visi ir vienoti, darot labu cits citam. Dievs vēlas, lai mēs šo notikumu skatītu tieši no šāda redzes punkta. Tas ir tas neaptveramais un skaistais, kas Lieldienu rītu padara tik neparastu.

Arī karavīri, kuri sargā kapu, redz eņģeli, taču viņiem tas izraisa paniskas bailes – „tie kļuva kā miruši”. Izbaiļu pārņemtie karavīri simbolizē šīs pasaules ļauno varu – tā krīt gaismas priekšā. Tas nav eņģelis, kurš tos notriec gar zemi, lietojot vēl neredzētu ieroci. Nē, tie krīt bezsamaņā, baidīdamies gaidāmā, vēl lielāka ļaunuma, kam vajadzētu sekot.

To redz arī divas sievietes, bet viņās šis notikums neizraisa šausmas. Viņu pasaule nav būvēta uz varas un ļaunuma pamata. Eņģelis pievēršas viņām un saka: „Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņš nav šeit, jo Viņš ir augšāmcēlies.” Beidzot tiek pasludināts, kas ir noticis. Un pirmās, kas to uzzina, ir šīs sievietes. Jēzus laikā sievietēm bija otršķirīgs status. Šis fakts norāda, ka augšāmcelšanās notikums ir ne tikai garīgs „apvērsums”, kas satricina sekulāro pasauli. Tas izmaina pasauli arī sociāli.

Karavīriem eņģeļa parādīšanās izraisa šoku, bet viņa vārdi skan mierinoši šīm neaizsargātajām un izbiedētajām sievām. „Nāciet šurp un apskatiet to vietu, kur Viņš gulēja.” Sievietes tiek aicinātas ienākt kapā, lai redzētu, ka nāvei ir atņemts tās spēks un vara. Jēzus vairs tur nav!

Taču eņģelis tās neatstāj, gremdējoties pārdomās un meklējot izskaidrojumu notikušajam. Viņām ir uzdevums: „Ejiet steigšus un sakiet Viņa mācekļiem, ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies; un, redzi, Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit. Redzi, es jums esmu to sacījis.”

„Un tās steigšus izgāja no kapa ar bailēm un ar lielu prieku un tecēja to vēstīt Viņa mācekļiem.” Viņas ir tās dzīvības spēka pilnās vēsts nesējas, kas tiek sludināta līdz pat šai dienai. Un katrs, kas to ticībā satver, tiek šī neparastā spēka skarts un piepildīts. Šī vēsts liek dzimt dzīvai ticībai uz Jēzu Kristu kā vienīgo Glābēju – drošības, miera un dzīvības devēju. Un tas ir pareizais ceļš, kas mums ejams. Ikviens, kurš pa to iet, neizbēgami sastop augšāmcelto Jēzu. Un nevis kā svešinieku, bet tādu, kas sveicina kā draugu: “Esi sveicināts!”

Ir vēl kāda vērā ņemama detaļa. Augšāmceltais Jēzus negrib, lai mēs Viņu padarītu par relikvija vai fetišu, kas sasaista, vai par templi, kas mūs nošķir no citiem. Mūsu ticība Kristum nav atrašanās izolācijā, Viņš ir tagad visur un vienmēr klātesošs, kur vien mēs pulcējamies Viņa vārdā. Jēzus stāv kopā ar mums šīs pasaules sētajās briesmās un neziņā, lai sacītu: „Nebīstieties! Ejiet stāstiet par mani un Jūs mani redzēsiet, piedzīvosiet it visā, kas noticis Galilejā!” Lieldienu laiks mūs ved pie Jēzus, jo vienīgi Viņā top redzama visa Dieva godība. Viņā ir klātesošas debesis!

 
Āmen.