Klusu, trokšņi, pasaul’s nieki!

Taču piederība, kādam, kas ir augstāks un lielāks par tevi, ne vienmēr ir iemesls vai garants priekam. No vēstures zinām, ka būt piederīgam kungam nozīmē atrasties verga vai kā minimums kalpa stāvoklī. Un šāds sociālais status reti ir bijis saistīts ar lielu prieku. Pat šodienas apstākļos ir neskaitāmi cilvēki, kas zaudējuši uzticību valdībai, ir gatavi pamest dzimto zemi. Nav šaubu, piederība pati par sevi vēl nesniedz prieku.

Kas ir tas prieks par ko runā mūsu baznīcas korālis? “Kāda augsta svētība tev šais dienās gādāta!” Dziesmas teksts atspoguļo Jēzus ciešanas – Krusta nāvi. Šis notikums ir skatāms visa ciešanu stāsta kontekstā. Jēzus top nodots grēcinieku rokās. Tas izpaužas nodevībā, apsūdzībā, melos un netaisnā tiesā. Grēkā kritušā cilvēka daba top redzama visā savā groteskā. Skaudība, nodevība, dusmas, meli un pazudinoša tiesāšana, šāds ir īss agresijas attīstības apraksts. Tas ir spēks, kas cilvēku kopumu pārvērš trakojošā un asinis alkstošā pūlī. Tā vien šķiet, ka ir atrasts visu negāciju galvenais vaininieks. Tam nevar tikt piedots!

Šajā traģēdijā ir tikai viens personāžs, ko nespēj sev pakļaut ļaunuma un tumsas vara. Pat mokpilnas nāves priekšā Viņš apliecina savu uzvaru sakot: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezin ko tie dara!” Kāda neticama nelokāmība! Jeb, varbūt uzticība? Uzticība Tēvam, kas ir dzīvības un mīlestības avots! Krusta notikums atklāj neapgāžamu patiesību – Dievā nav nāves un ļaunuma! “Un šī ir vēsts, ko esam no viņa dzirdējuši un ko jums pasludinām - Dievs ir gaisma un viņā nemaz nav tumsas.” (1Jņ.1:5). Gaisma – piedošana un mīlestība, ir Dievu raksturojoši atribūti, jeb, precīzāk sakot, Viņa būtība. Piederība šim Dievam arī ir iemesls patiesam priekam.

Lai cik patīkami un aizraujoši būtu mūsu radītie prieki, tie aizvien sevī nes traģēdijas iespējamību. Ikviens no mums, jebkurā brīdī var kļūt par šīs traģēdijas upuri. Kamēr atrašanās Dieva klātbūtnē vienmēr apsola piedošanu, patvērumu un dzīvību. To pierāda Jēzus nāve un Augšāmcelšanās rīts! Tā ir vēsts, kas prasa regulāru anamnēzi – atcerēšanos, pārdomāšanu un grēku nožēlu. Tāda dvēseles revīzija, atkal un atkal no jauna, izraisa un nostiprina cilvēkā Kristus ticību – uzticību Tēvam. Gavēņa laiks ir padziļināta gremdēšanās Dieva dāvātajā dzīvības dāvanā, ko izgaismo krusta notikums. “Klusu, trokšņi, pasaul’s nieki! Sirdī mums aust debess prieki.”