Organizējot mūsu ceļojumu uz Kipru, nebiju domājusi, ka līdz ar salā rodamām vēstures un kultūras vērtībām nāksies iepazīt arī svešās varas veiktās okupācijas skaudro realitāti. 1974. gada 20. jūlijā Turcijas karaspēks iebruka Kipras Republikā, sagrābjot aptuveni trešo daļu tās teritorijas. Grieķu izcelsmes vietējiem iedzīvotajiem tika dotas divas stundas mantu sakravāšanai, lai, uz visiem laikiem pametot dzimtās mājas, dotos bēgļu gaitās pāri demarkācijas līnijai. Daži mēģinājuši atgriezties pēc atstātās iedzīves un nepārnāca… Zaudētas dzīvības, mājokļi, īpašumi; izpostītie likteņi, dievnami, kultūras pieminekļi, ciemati un pilsētas – tāda ir okupācijas kroplā seja.

Bet sākšu no sākuma. Uz Kipru no Rīgas devāmies ar lidsabiedrības Ryanair lidmašīnu, kas salā piezemējās jau tuvu pusnaktij. Lidostas uzgaidāmajā telpā mūs sveicināja naktsmītnes īpašnieces atsūtītās automašīnas vadītājs, un brauciens pa nakts melnumā grimstošo salu varēja sākties.

Mūsu pirmais rīts Pafosas pilsētā (Kipras grieķu daļā) atausa dzidrs un saulains, solot karstu dienu. Un tāda tā arī izvērtās – ap vienpadsmitiem, kad devāmies apkārtnes izpētes gājienā, āra termometra stabiņš jau rādīja +35 pēc Celsija skalas. Pastaiga pa pilsētu tādā karstumā ir patiesa iespēja izbaudīt, ko nozīmē teiciens “mirkt savos sviedros”. Spirdzinājumu varēja gūt vienīgi lielveikalos, kur jaudīgie kondicionieri uzturēja mūsu ķermeņiem piemērotu gaisa temperatūru. Lasi tālāk.