Svētītais laiks

Lasījums no Lūkas evaņģēlija 2:22–32 >>

Svētā Simeona dienas lasījums mūs vēlreiz atgriež pie mazā Jēzus, kuru Marija un Jāzeps četrdesmitajā dienā pēc piedzimšanas atnesa uz Templi. Tur viņi negaidīti sastop sirmgalvi Simeonu. Viņam Svētais Gars bija atklājis, ka viņš nāvi neredzēs, pirms nebūs uzlūkojis Kunga Svaidīto. Simeons uzreiz atpazina Glābēju mazajā bērnā un sacīja: “Tagad atlaid Kungs, savu kalpu mierā, jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu.” Šajā notikumā mēs atrodam interesantu detaļu – Simeons saņēma Kunga apsolījumu ar lielu pateicību. Tiklīdz viņš paņēma Kristu savās rokās, viņa sirds pārplūda slavas dziesmā un viņš garā skatīja Kristus pestīšanas piepildījumu. Tūlīt pat Simeons Marijai sacīja: “Redzi, Viņš ir likts, lai daudzi Israēlā kristu un daudzi celtos, un par zīmi, kam runās pretī, – un tev pašai cauri dvēselei zobens dursies – tā ka atklāsies daudzu siržu domas.” Ar to mums tiek sacīts, ka tad, kad mēs saņemam Dieva dāvanas ar pateicību, Viņš mums dāvā svētību, kas mūs dara par Kristus noslēpumu namturiem un līdzstrādniekiem. Tas ir ikviena kristītā aicinājums.

  

Šī diena pavisam noteikti liek raudzīties uz laiku, ko apzīmējam kā dzīvi. Mūsu dzīve ir kā pērļu virtene, kas sastāv no dienām. Tās seko viena pēc otras, un katra ir unikāla. Turklāt to ritums mēdz būt tik dažāds. Ir dienas, pat gadi, kas rit lēni, kā tas bija Simeonam. Viena no tradīcijām saka, ka Simeons bija vismaz trīssimt gadu vecs.¹ Ir teju neiespējami iedomāties dzīvi, kas norit nemitīgās gaidās. Var būt arī tāda dzīve, kas līdzīga bērnam, tā aug ar katru dienu, nemanāmi, bez īpašas piepūles. Var gadīties, ka laiks ir vientulības apņemts, tāds kā pravietei Annai, kura pirms daudziem gadiem bija kļuvusi atraitne un vadīja dienas vienatnē. Lai kādas būtu laiks, tas ir nemitīgā kustībā, – dienu no dienas, mēnesi pēc mēneša, gadu pēc gada.

Simeona diena mums atgādina arī to, ka laiks ir lineārs. Tas virzās pretī piepildījumam. Katra diena ir unikāla un tāpēc tā ir dāvana. Katra diena ir iespēja slavēt Dievu, baudīt Viņa neaptveramo mīlestību, tā ir arī iespēja kalpot, dalīties šajā mīlestībā ar citiem. Mēs nevaram atkārtot nevienu savu dienu vēlreiz. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viena no svarīgākajām un noderīgākajām garīgajām disciplīnām ir dienas beigās veltīt laiku, lai pārdomātu, kas ar mums ir noticis tajā dienā. Vai un kā esmu kritis grēka varā? Kas man ir bijis par šķērsli, pildot Dieva gribu šajā dienā? Kā Dievs mani ir svētījis? Ko labu esmu saņēmis un kā esmu dalījies ar šo labumu? Šie jautājumi var mums palīdzēt novērtēt šodienas dāvanas un mudināt ar nepacietību gaidīt dāvanas, kas sagatavotas rītdienai. Var diezgan droši sacīt, ka Simeons tikai šādi spēja neatlaidīgi, bez kurnēšanas un možu prātu vadīt savas dienas un gadus, gaidot to īpašo notikumu – Kunga saņemšanas dienu.

Baznīca, pateicoties Simeona slavas dziesmai, ir izveidojusi Nakts lūgšanu jeb Completorium, kas ir atrodama Dziesmu grāmatā². Tā ir brīnišķīga liturģija, kur Nakts lūgšana iesākas ar vārdiem: “Visspēcīgais Dievs, mēs Tevi lūdzam paliec pie mums...” un noslēdzas ar: “ (..) varam dusēt Tavā neiznīcīgajā mierā.” Ko īsti nozīmē “neiznīcīgajā mierā”? Ar to ir arī domāta mūsu nāve. Kristīgajā tradīcijā ir zināmas paralēles starp mūsu aizmigšanu naktī un galīgo aizmigšanu Dieva mierā jeb kā ir sacīts Dāvida dziesmā: “Tavās rokās, Kungs Dievs, es novēlu savu garu.”³ Arī apustulis Pāvils raksta: “Mēs gribam brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši.”⁴ Šī svētīgās aizmigšanas tēma ir rodama arī mūsu Dziesmu grāmatā atrodamajā vakara lūgšanā: “Kad pienāks mūsu pēdējā stunda, ļauj mums iemigt Tavā mierā, lai mostamies Tavā godībā.”⁵  Tās nav slimīgas bailes, bet pārliecība, ka katru nakti laižoties miegā, mēs tuvojamies tai svētīgajai aizmigšanai, kas vainagosies ar atmošanos Dieva godībā.

Tāpat kā katrai dienai ir savi prieki un bēdas, tā ir arī mūsu dzīvē. Tāpat kā katra diena lēnām, bet neatgriezeniski virzās uz priekšu, tā arī dzīve. Tāpat kā katra diena atnes negaidītas iespējas un izaicinājumus, tā arī mūsu dzīve. Tāpat kā katra diena reiz beidzas, tā arī mūsu dzīve reiz sasniedz tās piepildījumu. Simeona vārdi šodienas evaņģēlija lasījumā ir tam par apliecinājumu. Vārdi – “Tagad atlaid Kungs, savu kalpu mierā..” – ir kā apliecinājums tam, ka viņa dzīve ir sasniegusi tās piepildījumu, un viņš tagad ir gatavs svētajai atpūtai. Viņa darbs ir piepildīts. Un arī Dieva nodoms viņa dzīvei ir piepildījies.

Mīļie draugi, mēs, savā ziņā esam svētīgāki nekā svētais Simeons, jo mēs esam ne tika redzējuši pestīšanu, bet mums tā ir — pestīšana ir mūsos. Tā notiek, darbojas mūsos, kad mēs runājam par Kristus evaņģēliju – šo svēto noslēpumu – drošā ticībā. Evaņģēlijs mums sniedz pestīšanas pārliecību, tas darbojas mūsos ar Svēto Garu. Turklāt Svētie Raksti mums saka, ka tas, kurš piedalās Kristus mielasta noslēpumā, ir vienots ar Pestītāju un Kungu.

Redziet, mūsu aicinājums ir izkopt spēju saskatīt ticības Kristum nozīmīgumu katrai dzīves dienai. Tas vispirms nozīmē, ka katra diena ir jāpieņem kā dāvanu no Dieva, un tā ir jāpiepilda pēc Viņa prāta. Kad katru vakaru nākam ar pateicību un pārliecību Kunga priekšā, kā arī tad, kad mēs guļam, mēs esam Dieva gādībā un apsardzībā. Tas sniedz spēkus dzīvot savu dzīvi tik uzticīgi un taisnīgi, cik vien tas ir mūsu spēkos, un ikdienas atdot šo dzīvi Dieva žēlsirdīgajās un mīlošajās rokās. Mēs varam paļauties, ka Dievs visu darīs jaunu, jo Viņš ir dzīvības Dievs. Mēs varam paļauties, ka katrā nobeigumā ir dzirkstele jaunam sākumam. Mēs esam skatījuši pestīšanu, un tās gaisma ir mūsos līdz ar Kunga mieru. Un tas patiesi ir pietiekami tavai un manai dzīvei – patiesībā pat vairāk nekā pietiekami. Āmen.

¹ Saskaņā ar senām tradīcijām Simeons bija viens no tiem septiņdesmit tulkotājiem, kas trešajā gadsimtā pirms Kristus bija tulkojis Vecās Derības Rakstus grieķu valodā. "Amshir 8: Lives of Saints: Synaxarium – CopticChurch.net". www.copticchurch.net. ² LELB Dziesmu grāmata (2015) 987.lpp. ³ Ps 31:6  ⁴ 1Tes 4:13 ⁵ Dz.gr. 1060.lpp