Pretī dzīvībai

Lasījums no Lūkas evaņģēlija 18:31–43 >>

Šodienas Evaņģēlijs iesākas ar Jēzus vārdiem: “Redzi, mēs dodamies uz Jeruzalemi, un piepildīsies viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu.” Šie vārdi ir vairāk nekā tikai paziņojums par priekšā stāvošo ceļu. Ar tiem Jēzus iezīmē šī ceļojuma pārlaicīgo nozīmi, jo sāk piepildīties tas, ko Dievs teica čūskai Ēdenes dārzā: “Viņš tevi sadragās, bet tu viņam sadzelsi papēdi.” (1Moz 3:15) Citiem vārdiem ir pienākusi pievīlēja, mulsinātāja un apsūdzētāja tiesas stunda. Un to iezīmē Kristus ceļš pretī krustam. Bez tam, Jēzus labprātīgi dodas šajā ceļā – pretī ciešanām, krustam un augšāmcelšanai. Ar vārdu “redzi” Jēzus liek pievērst īpašu uzmanību svarīgai detaļai – Viņa ceļš ir jāmēro arī mums. Sekošana Kristum ir mūsu garīgās atdzimšanas un dziedināšanas ceļš. Tas ir ticības ceļš pretī dvēseles pestīšanai – atbrīvošanai no nāves bailēm un verdzības tai. (Ebr 2:15)

Taču šis dievišķais nodoms – tā attiecinājums uz mūsu dzīvi – nav tik pašsaprotams. Arī mācekļiem Jēzus sacītais paliek apslēpts un neizprotams. Jēzus viņiem vairākkārtīgi stāsta par gaidāmajām ciešanām, nodevību un nāvi, bet viņi, to dzirdēdami, nesaprot. Tas nav stāsts par “grūtu galvu”, bet par patiesības, kas ir daudz pārāka par mūsu saprašanu, pazemīgu pieņemšanu. Šajā ziņā cilvēkiem visos laikos ir bijis un aizvien ir kaut kas kopīgs – pašpietiekamība, patmīlība un lepnība. Šī nesvētā trijotne aizņem prātu un to nodarbina. Tā tas bija arī ar mācekļiem. Viņu prāts bija nodarbināts ar pašu radītajiem priekšstatiem par to, kas Jēzum būtu darāms, – viņam jāpadzen romieši, jānoliek pie vietas visi, kas runā pretī, jāuzceļ Israēla par varenu valsti un jāsēžas Dāvida tronī, lai valdītu mūžīgi. Šajā scenārijā nav vietas pazemojumam, ciešanām un kaunpilnai nāvei pie krusta.

Pestīšana nav kāda “priekšrocība” vai greznumlieta, ar ko “paspīdēt” citu priekšā, – tā prasa patiesu dalību Kristus ceļā. Te atklājas ticības grūtākais aspekts – krusts. Daudzi labprāt pieņem Kristu kā skolotāju vai dziednieku, bet pieņemt Viņu kā to, kura Krusts prasa sekošanu un uzticību, – ir sarežģīts lēmums.

Pāvils par to sacīja: “Mēs tā vietā sludinām krustā sisto Kristu, kas jūdiem ir piedauzība, bet pagāniem – muļķība, bet aicinātajiem – gan jūdiem, gan grieķiem – Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība.” (1Kor 1:23-24). Cilvēkam arvien ir bijis grūti pieņemt pestīšanu, kas nāk caur upuri un pazemību, nevis caur spēku un uzvaru. Mūsdienās tas ir ne mazāk aktuāli kā Jēzus laikos. Vēlme pēc ātriem risinājumiem, pašpietiekamība un bailes no grūtībām bieži vien traucē cilvēkam pieķerties Kristum. Līdzdalība Viņa nāvē prasa pašaizliedzību, paklausību un pazemību, kas ir pretstats ierastajai vēlmei – būt savas dzīves kungam. Taču tikai tie, kas seko Kristum, piedzīvo augšāmcelšanās brīnumu un tās spēku.

Un, vai nav zīmīgi, ka evaņģēlijs mums ļauj sastapt aklo vīru pie Jērikas vārtiem. Jā, viņš neredz, bet dzird, un viņa ticība, kas dzimusi no dzirdētā par Jēzu, liek saukt: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Viņš sauc pēc žēlastības, pēc patiesā pamata savai dzīvei – un tūlīt pat viņš tika dziedināts un sekoja Kristum. Šis vīrs, būdams akls, “redzēja” vairāk nekā tie, kuri spēja redzēt. Šis paradokss, liek uzdot jautājumu – vai mēs esam patiesi redzīgi

Mēs dzīvojam laikā, kad tiek slavināts individuālisms, izvēles brīvība, paštaisnība un pašpietiekamība. Bet vai tas mūs dara redzīgus? Drīzāk nākas secināt, ka tieši pašpārliecinātība un pašpietiekamība cilvēkus padara garīgi aklus – pretestīgus Dieva vēstij un Kristus Krustam.

Bet Kristus ceļš nav pašpietiekamības ceļš. Tas aicina celties un sekot. “Redzi, mēs dodamies” – ar šiem vārdiem, Jēzus mūs aicina nepalikt savā pašpietiekamībā, nepalikt pasaulīgajā aklumā, bet atvērt acis un sirdi Viņam. Kristus jautā: “Ko tu gribi, lai es tev daru?” Tas ir iedrošinājums atzīt savu nepilnību un saņemt dziedināšanu, spēku celties un doties. Turklāt šajā ceļā mēs nekad neesam vieni, jo esam Kristus draudzes kopībā, lai stiprinātu cits citu, bet vienlaikus esam sekotāji Mūsu Kungam, kas mūs ved pretī patiesai dzīvībai.

Šīs svētdienas nosaukums ir “Esto mihi” – “Esi man patvēruma klints” (Ps 31:3). Atdodams savu dzīvību mūsu dēļ, Kristus kļuva par mūsu patvēruma klinti, mūsu drošo pamatu arī vislielāko pārbaudījumu priekšā. Lai šodienas evaņģēlija vēsts ir mums par iedrošinājumu, sekojot Kristus pēdās pretī krustam un augšāmcelšanās rīta gaismai. Un šajā ceļā aizvien paturēsim prātā šodienas aklā vīra lūgšanu: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Jo tā vienmēr top atbildēta. Āmen.