Lasījums no Mateja evaņģēlija 11:2–10 >>

Otrā Adventa svētdiena mūs uzrunā ar aicinājumu – mosties, atver acis un ieraugi savu Glābēju.

Pravieša Maleahijas vārdi, “Redzi, nāk diena, kas kvēlo kā krāsns”,¹ mūs sapurina un atmodina. Šie vārdi nevar atstāt vienaldzīgu, jo tie runā par bojā eju. Taču tūlīt pat pravietis runā par cerību: “Jums, kas bīstaties mana vārda, uzlēks taisnības saule un dziedinās ar saviem spārniem!”²

Šis ir viens no lielajiem Bībeles paradoksiem. Dieva atnākšana ir kā uguns, kas iznīcina un vienlaikus dziedina. Dieva tiesa nav vērsta pret cilvēku – tā ir vērsta pret to, kas cilvēku pazudina. Te ir vietā jautājums: “Kas ir pazudināšanas iemesls un cēlonis?” Bībele to apzīmē ar vienu vārdu – grēks. Tas apraksta no Dieva bēgoša, Viņu nepazīstoša cilvēka sirds stāvokli. Uz sevi vērstā vientulība izkropļo cilvēka domāšanu un priekšstatus, nospiež sirdi un sagrauj dzīvi kopumā. Grēks padara cilvēku kurlu un aklu pret Dieva patiesības gaismu. Un tā rezultātā vienaldzīgu un bezatbildīgu pret tuvāko un beigās neapmierinātu ar sevi pašu.

Dieva atnākšana ir vērsta pret to, kas iznīcina cilvēku. Tā ir pestīšanas jeb glābšanas būtība. Cilvēkam jātop dziedinātam un brīvam. Šo Dieva darbu pravietis Malahija apraksta vienā teikumā: “Viņš vērsīs tēvu sirdis pie bērniem un bērnu sirdis pie tēviem.”³ Tas ir apsolījums par atjaunotām attiecībām, par dziedinātu sabiedrību.

Vai tas nav vēstījums mūsdienu sabiedrībai? Mēs ciešam no attiecību trausluma, uzticības zaudēšanas un kristīgā mantojuma izdzišanas. Kad tas notiek, uzticību aizstāj bailes un kopību individuālisms. Grēks mūs ne tikai attālina no Dieva, bet arī atsvešina vienu no otra. Un tieši tāpēc Maleahija pravietojums ir tik aktuāls. Dievs nāk, lai dziedinātu ne tikai indivīdu, bet attiecības – ģimeni un sabiedrību kopumā.

Šai dienai dotajā evaņģēlijā mēs sastopam Jāni Kristītāju, kurš ir seno dienu pravietojuma nesējs. Viņa vēstījums ir vienlaikus vienkāršs un saturiski dziļš – mostieties, atveriet sirdi Dievam un atgriezieties pie Viņa.

Taču tas nav tik vienkārši, kā to varētu domāt. Jāņa jautājums, esot ieslodzījumā, ir domāts mums. “Vai Tu esi tas, kam jānāk?”⁴ Šis jautājums dzimst cietuma aukstumā un gaistošu cerību tumsā. Vai no šīs tumsas ir izeja? Vai ir kāds, kas to spēj aizdzīt? Kur ir mans palīgs? Izeja no šāda stāvokļa ir tikai viena – tiekties pretī gaismai.

Un redzi, atskan Glābēja balss. Jēzus nerunā par to, ko mums vajadzētu darīt, nedz par izvēli starp labāku un sliktāku teorētisku iespēju, bet norāda uz Sevi. Uz to, kas notiek, atrodoties Viņa klātbūtnē: “Akli redz, kropli staigā, spitālīgie top šķīstīti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas, un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.”⁵ Tas norāda uz Vecās Derības pravietojumu piepildījumu Jēzus personā. Kunga diena ir atnākusi, rītausmas dziedinošie saules stari atmodina un dara dzīvu! Jēzus darbi nav brīnumi brīnuma pēc – tie ir Dieva žēlastības darbs pie tiem, kas ilgojas brīvības un gaismas. Šo Dieva klātbūtni var piedzīvot vien ticībā – uzticoties un atverot sirdi Dievam un tam, ko Viņš saka. Tāpēc Dievs caur praviešiem un apustuļiem sauc: “Celies, pacel galvu, redzi, tava glābšana ir tuvu!”⁶

Dziedināts, izglābts cilvēks priecājas par savu Glābēju, tiecas būt kopībā ar Viņu un līdzcilvēkiem. Apustulis Pāvils saka: “Lai cerības Dievs jūs piepilda ar prieku un mieru ticībā un jūs Svētā Gara spēkā kļūtu pārpilni šajā cerībā.”⁷ Viņš runā par kopību, kas ticībā un cerībā top Dieva piepildīta ar prieku un mieru.

Šī ticības cerība nav tikai optimistiska pārliecība, ka viss reiz būs labi. Tā ir Dieva klātbūtne, kas piepilda cilvēka sirdi ar prieku un mieru, un dāvā gaismu, ko nevar izdzēst grēka tumsa. Tur, kur valda prieks un miers, ir arī dziedinātas attiecības. Mūsu taisnības Saule ir uzlēkusi, un tās gaismā mēs topam dziedināti! Āmen.

¹ Mal 3:19; ² 3:20; ³ 3:24; ⁴ Mt 11:3; ⁵ Jes 35:5-6; ⁶ Lk 21:28b; ⁷ Rom 15:13.