Citi notikumi mūsu draudzē >> 

Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no mūsu Kunga Jēzus Kristus.

Mīļie brāļi un māsas Kristū. Viena no bīstamākajām nostādnēm, uz kā būvēt dzīvi, ir formulējama šādi: “Kamēr vien neesmu izdarījis neko briesmīgi sliktu, ar mani viss ir kārtībā.” Tieši šo nostādni Jēzus apstrīd šodienas evaņģēlijā.

Viņš saka: “Ja jūsu taisnība nav pārāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs neieiesiet Debesu valstībā.” Klausītājiem tas droši vien izklausījās kā neiespējamā misija. Farizejus apbrīnoja par viņu uzticību Dieva likumiem un tradīciju sargāšanu. Ja ar viņu taisnību nebija pietiekami, tad kādai tai jābūt?

Tāpēc Jēzus pāriet no redzamas darbības uz to, kas apslēpts sirdī. Viņš saka: “Nenogalini.” Ikviens no klausītājiem varēja teikt: “Es nevienu neesmu nogalinājis.” Bet Jēzus turpina: “Ikviens, kas uz savu brāli dusmojas, nododams tiesai.” Pēkšņi bauslis no rīcības izvērtējuma pārceļas uz to, kas mājo sirdī. Slepkavība nesākas, satverot ieroci. Tā sākas ar nicinājumu, aizvainojumu. Ar klusu lēmumu, ka cita cilvēka dzīvībai, cieņai vai labklājībai nav nozīmes. Pirms vardarbība parādās ielās, tā ilgstoši laidusi saknes cilvēka sirdī.

Kains nepamodās kādā rītā apņēmības pilns kļūt par pasaulē pirmo slepkavu. Pirms tika izlietas asinis, viņa sirdī mājoja skaudība. Dievs viņu brīdināja: “Grēks pie (tavām) durvīm apmeties, tas tevi iekāros, bet pār to jāvalda.” Tomēr Kains ļāva šim slēptajam grēkam gruzdēt, līdz tas iznīcināja viņa brāli. Jēzus mums šodien saka: “Slepkavības aizsākas ilgi, pirms tā tiek īstenota. Tā briedina augļus sirdī.”

Diez vai kādu no mums būtu jāpārliecina, ka Jēzus vārdi ir patiesi. Jau piekto gadu mēs sekojam briesmīgajam karam Ukrainā. Pilsētas tiek izpostītas, ģimenes izšķirtas, bērni tiek nolaupīti vai paliek bāreņos. Tūkstošiem dzīvību ir jau zaudētas. Kari tiek izcīnīti ar raķetēm, bezpilota lidaparātiem un tankiem. Taču katrs karš sākas daudz agrāk. Tas sākas, kad cilvēki pārstāj uzlūkot viens otru kā savu tuvāko, kas radīti pēc Dieva tēla un līdzības.

Kad lepnums kļūst vērtīgāks par mieru, vara svarīgāka par patiesību. Tad skaudība, naids sāk valdīt pār sirdi. Kaujas lauks atklāj to, kas jau ir noticis cilvēka dvēselē ilgi, pirms viss ir sācies. Tāpēc Jēzus tik tieši runā par dusmām. Viņš zina, ka vardarbības saknes mīt katrā grēka ievainotajā sirdī – arī mūsējās. Mēs zinām, ko nozīmē turēt sevī aizvainojumu, pieminēt senos pāridarījumus un nevēlēties piedot. Tā pati kritusī daba, kas iznīcina tautas, iznīcina arī ģimenes un grauj sabiedrību. Mērogs ir cits, bet sakne ir tā pati.

Ja šodienas Evaņģēlijs beigtos šajā vietā, mums nebūtu cerības. Bet Dieva vārda vēsts visu izmaina. Kungs saka: “Nebaidies, Es tevi izpirkšu, Es tevi nosaucu tavā vārdā, tu esi Mans!” Ievērojiet, Dievs nesaka: “Kļūsti cienīgs, un tad tu piederēsi Man.” Viņš saka: “Tu esi Mans!” Viss sākas ar Dieva žēlastības pilno iniciatīvu. Viņš aicina, izglābj un sapulcē savus ļaudis. Lai kas notiktu, Viņš apsola Savu klātbūtni.

Šie vārdi savu pilnīgo nozīmi rod Kristū. Jēzus iekāpa mūsu grēka dziļajos ūdeņos. Viņš izgāja cauri naida un niknuma ugunij. Pie krusta Viņš nesa ne tikai mūsu redzamos grēkus, bet arī mūsos mītošās slēptās dusmas, lepnumu, skaudību un naidu.

Viņš, kurš nekad netika ienīdis savus ienaidniekus, nomira par tiem, kas ienīda Viņu. Būdams pie krusta, Viņš lūdza: “Tēvs, piedod tiem.” Šī lūgšana ir arī par mums!

Visa Bībele ir caurstrāvota ar pārsteidzošu kontrastu. Kains atņēma savam brālim dzīvību, lai ļautu vaļu savai skaudībai. Kristus atdeva dzīvību, lai glābtu savus brāļus. Kains sacīja: “Vai es - sava brāļa sargs?” Jēzus turpretī labprātīgi devās pie krusta, lai glābtu grēciniekus.  Tur, kur Kaina skaudība atnesa nāvi, Kristus nesavtīgā mīlestība atnesa dzīvību. Tā Viņš kļuva par cilvēces patieso Brāli.

Tāpēc Jēzus vārdi par izlīgumu ar savu tuvāko kļūst tik saprotami. Viņš saka: “Izlīgsti vispirms ar savu brāli.” Ar šo Viņš nepasludina nosacījumu, kuru pildot mēs nopelnām Dieva labvēlību. Drīzāk Viņš apraksta, kas notiek ar cilvēku, kurš ir piedzīvojis izlīgumu ar Dievu. Kristietis pirmais sper izlīguma soli ne tāpēc, ka tuvākais to būtu pelnījis, bet tāpēc, ka Dievs pirmais ir spēris izlīguma soli mūsu dēļ. Apustulis Pēteris ļoti trāpīgi apraksta šo žēlastībā atjaunoto dzīvi: “Esiet visi vienprātīgi, pilni līdzjūtības, brāļu mīlestības, sirds iejūtības, pazemības, neatmaksājiet ļaunu ar ļaunu, lamas ar lamām, bet – tieši otrādi – dodiet svētību, jo jūs esat aicināti, lai iemantotu svētību!” Tā ir kristībā saņemtā dāvana – dzīve, kas izriet no piederības Kristum.

Ir vēl viena detaļa, kas ir pelnījusi mūsu uzmanību. Jēzus runā par altāra dāvanas pienešanu. Šodien mēs nākam pie Kunga altāra. Ne tāpēc, ka mūsu dzīve būtu pilnībā sakārtota vai visas attiecības jau būtu dziedinātas. Bet gan tāpēc, ka šeit Kristus dāvā Sevi. Viņš atdod savu miesu, kas tika salauzta cilvēku ļaunuma dēļ. Šeit Viņš sniedz savas asinis, kas izlietas grēku piedošanai. Viņš saka vārdus, ko reiz jau sacīja caur pravieti Jesaju: “Tu esi Mans.”

Arī pasaule izmisīgi meklē mieru. Valdības rīko sarunas. Diplomāti nenogurstoši strādā. Armijas stāv pretī iebrucējiem. Visām šīm darbībām ir sava loma un nozīme. Jā, ir brīži, kad nav cita veida, kā pretoties tam, kam nospļauties par cilvēka dzīvību un cieņu, kā vien fizisks spēks un ierocis. Taču Jēzus mums atgādina, ka ilgstošu mieru nevar panākt, parakstot dokumentus vai noslēdzot darījumus. Mieram ir jādzimst sirdī, kas ir izlīdzinājusies ar Dievu. Miers, pēc kura ilgojas ikviens cilvēks, sākas, izlīgstot ar To, kurš sauc mūs vārdā.

Mēs piederam Viņam, un tāpēc spējam stāties pretī savai lepnībai, meklēt izlīgumu, kur vien spējam, svētīt, nevis nolādēt, un liecināt par Valstību, kura nepazīst naidu.

Kad nākam pie altāra, mēs nenākam kā tādi, kas vienmēr esam spējuši mīlēt katru brāli un māsu. Bet mēs nākam kā tie, kas zina, ka mums ir Brālis – Jēzus Kristus. Viņš ir mūsu Aizstāvis. Un Vakarēdienā Viņš mums sniedz sevi, savu dzīvību un piedošanu. Un to visu Viņš dara, lai mēs kļūtu par savu brāļu un māsu sargiem un aizstāvjiem.

Āmen.