Četrdesmit dienu gavēnis

Lieldienu Gavēņa laiks, neieskaitot svētdienas (katra svētdiena ir Kristus Augšāmcelšanās piemiņa, tāpēc tā pilnā mērā neietilpst Gavēnī), ilgst 40 dienas līdz Lieldienu Rītam. Gavēņa laikā parasts turēt tikai vienu ēdienreizi dienā, proti, vakarā. Kvantitatīvajam gavēnim pievienojas arī kvalitatīvs – atteikšanās no zināmas pārtikas, piemēram, gaļas un vīna. Lielajā Piektdienā un Klusajā Sestdienā pastāv paradums vispār atteikties no ēdiena. Šī prakse domāta vispirmāmkārtām kā ierocis cīņai ar kārdināšanām un kā līdzeklis, lai padarītu intensīvāku lūgšanu dzīvi (viduslaiku tradīcijā dažkārt sastopamais nopelna moments neatbilst sākotnējam gavēņa nodomam). Cits nozīmīgs gavēņa aspekts ir arī atsacīšanās par labu citiem – atgādinājums par tuvākmīlestību un žēlsirdību. Šajā nozīmē Zaļajā Ceturtdienā tiek turēts īpašs agapes mielasts, kurā tiek svinēta sadraudzība īpaši ar trūkumcietējiem. Sākotnēji tam bija arī nozīme grēku nožēlnieku atkaluzņemšanā draudzē.

Divi Lieldienu Gavēņa posmi

Pirmslieldienu liturģiskais laiks Baznīcā tiek svinēts divos posmos. Sākumā vairāk notiek pievēršanās paša grēku nožēlai un sevis sagatavošanai, tāpēc šo laiku dēvē par Gavēņa laiku. Tas sākas ar Pelnu dienu. Pelnu dienā tiek pieminēts cilvēka bezcerīgais stāvoklis Dieva priekšā, kura iemesls ir grēkā krišana. Cilvēks, kas zaudējis būtisku daļu no Dieva līdzības – taisnību un nemirstību, iet pretī kapam, pretī pīšļiem un pelniem. Vienīgā glābšana no nāves varas ir Kristus nopelnā, Viņa upurī un Viņa Augšāmcelšanās notikumā. Lai saprastu Lieldienu neizmērojami lielo nozīmi cilvēkam, Baznīca ik gadu no jauna atceras, ka caur cilvēka grēku ir nākusi nāve un iznīcība, pīšļi un pelni, sadegšana Dieva dusmībā, bet caur mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu un augšāmcelšanos – nemirstība, mūžīga dzīvība Dieva valstībā.

Tuvojoties Lieldienām, pēdējās divas nedēļās Baznīcas skats pievēršas tieši Kristus pēdējam ceļam uz Jeruzālemi un Golgātu. Šis laiks ir Gavēņa laika pēdējais posms un to dēvē par Ciešanu laiku. Paradums latviešu luterāņu draudzēs par Ciešanu laiku dēvēt visas septiņas nedēļas pirms Lieldienām nav aplams, tomēr gavēnis (un ar to saistītā grēku nožēla), kas ir svarīgs elements ceļā uz Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās piemiņu, būtu izceļams īpaši. Tātad – Gavēņa laiks sākas ar Pelnu trešdienu, bet mūsu Kunga un Pestītāja Ciešanu laiks sākas divas nedēļas pirms Lieldienām – Judica svētdienā.

Līdzās mērenībai, kas izpaužas ēšanas ierobežošanā, gavēšanā un lūgšanās, baznīcas locekļi Gavēņa un Ciešanu laikā ietur mērenību arī liturģijā – šajā laikā nav priecīgās Evaņģēlija lasījuma sagaidīšanas ar Aleluja, tāpat neatskan Eņģeļu himna «Gods Dievam augstībā». Sākot no Judica svētdienas, apklust arī doksoloģija «Gods lai ir Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam…». Zaļajā Ceturtdienā par godu Jaunās Derības Sakramenta iedibināšanai vienīgo reizi Gavēņa laikā atskan «Gods Dievam augstībā», tiek zvanīti zvani, bet pēc tam apklust jebkādi mūzikas instrumenti (arī ērģeles), lai atkal atsāktu skanēt tikai svinīgajā Lieldienu Rītā (naktī) pie tā paša «Gods Dievam augstībā» dziedājuma.

Vilis Kolms, Lutera Akadēmijas docents