Sv. Jaunava Marija - mūsu Kunga māte

Šeit vietā ir atcerēties Lutera domas par Jaunavas Marijas godināšanu. Šodien vairs reti kam zināms, ka Lutera attieksme pret Jaunavu Mariju līdz pat viņa dzīves beigām bija godbijības pilna. Vēl savas dzīves pašā noslēgumā 1546.gada 2. februārī Marijas šķīstīšanās dienā vienā no sava mūža pēdējiem sprediķiem (2 nedēļas pirms nāves) Luters norāda uz Jaunavu Mariju kā paraugu pazemībai: tāpat kā Marija ir pazemojusies un pildījusi bauslības šķīstīšanās priekšrakstus, lai arī viņa bija pilnīgi šķīsta, tāpat arī mums jāpazemojas un jāpilda baušļi, lai arī Jēzus pestīšanas darba dēļ vairs neesam bauslībai pakļauti (Lutera kopotie darbi, Veimāras izdevums, 51,167:32-34). Arī viņa agrākos sprediķos un rakstos ieraugāma dziļa godbijība pret Jaunavu Mariju, kas pilnībā izslēdz izplatīto priekšstatu, ka Luters nav vēlējies izcelt Jaunavas Marijas lomu un atcēlis ar Jaunavu Mariju saistītus svētkus. 1521. gadā, sprediķodams par Lk 1:46-55 (Magnificat) Luters saka, ka Marijas gods ir tas, ka Dievs uzlūkoja viņas pazemību; un ka Marija vēlas nevis, lai cilvēki nāktu pie viņas, bet lai caur viņu tie nāktu pie Dieva. «Tu svētā Jaunava un Dieva māte! Kā tu savā niecībā un neievērojamībā esi tik bagāti Dieva žēlastībā  ievērota un cik lielas lietas Viņš pie Tevis darījis!» (Lutera kopotie darbi, Veimāras izdevums, 7: 568:9-20). Šo pašu sprediķi noslēdz teikums: «To lai piešķir mums Kristus savas mīļās mātes aizlūgumu dēļ.» (Lutera kopotie darbi, Veimāras izdevums, 7, 568:9-20) Tas  vēlreiz apliecina Jaunavas Marijas nozīmi Lutera dievbijībā, kā arī to, ka viņš nenorobežojas no Jaunavas Marijas arī kā aizlūdzējas. Šādu izpratni atbalsta, piemēram, notikums kāzās Kānā (Jāņa 2:1-11).