Vēl mazu brīdi. Jņ 16:16-22

Lieldienu notikumu nozīme ir tik neaptverami liela, ka uz to fona laika sprīži, kas tos šķir vienu no otra, kļūst tik maznozīmīgi kā mikroni, kā sīkas miljondaļiņas. Pirms brīža Jēzus mazgāja mācekļiem kājas, sacīdams, ka tikai tā tiem ir daļa pie viņa. Un tad jau kopā ar viņiem devās uz Ģetzemani – pretī nodevībai, tiesai, ciešanām un nāvei. Vēl brīdi un mācekļi vairs Viņu neredzēja. Lielās Piektdienas tumsa bija klāt, un drīz ar steigu kapam tika pievelts akmens. Un vēl pēc brīža – trešās dienas rītā – mācekļi atkal Viņu ieraudzīs. Nedēļu vēlāk Toms priecīgi izsauksies: “Mans kungs un mans Dievs!” Uz ko Jēzus sacīs: “Tu ticēji tāpēc, ka redzēji, bet svētīgs ir tas, kas neredz un tomēr tic.”

Brīdi vēlāk Jēzus tika pacelts debesīs un izgaisa viņu skatam. Lūka, to aprakstīdams, norāda uz diviem eņģeļiem, kas sacīja, ka Augšāmceltais Kungs atkal atgriezīsies, tāpat kā viņš tagad aizgājis.

Šis atgriešanās brīdis, kas atnesīs jaunas debesis un jaunu zemi, ir apsolījums, ko Jēzus mums devis. Mēs ticam, ka reiz to piedzīvosim. Mēs, kas tikām Svētā Gara vadīti pie kristību trauka, tikām mazgāti, iegremdēti Kristus nāvē un līdz ar Viņu uzcelti jaunā dzīvē, būsim šīs nākšanas dalībnieki. Jēzus mūs ir darījis par saviem draugiem, ļaudams mums kļūt par viņa dzīvības, dzīves dalībniekiem. Ticēt nozīmē atcerēties un gaidīt; un gaidīt ar cerību nozīmē piedzīvot to, uz ko cerēts. Vēl tikai brīdi, un tā diena būs klāt.

Pirmie augšāmcelšanās augļi jau ir ienākušies – Kristus ir uzvarējis nāvi. Svētais Gars uztur Baznīcu, aicinādams aizvien jaunus ļaudis kļūt par tās bērniem, atgādinādams Jēzus vārdus: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ.8:31-32).

Šī patiesība ir apbrīnas vērta. Mēs, kas esam darīti par Kristus mācekļiem, sastopamies ar bēdām un ciešanām, slimībām un nāvi. Bet mēs zinām, ka mūsu bēdas un nāve tiks pārvērstas priekā. Jo pats Dieva Dēls ir dzimis, cietis, miris un uzvarējis nāvi par un dēļ mums. Viņa Gars mūs nekad neatstās un nepametīs, jo Dieva valstība ir tuvu.

Vēl mazliet un visas bēdas būs garām, un nāve kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta. Vēl brīdis un mēs tapsim pārvērsti un skatīsim Kungu godībā – vaigu, vaigā. Un tā mēs gaidām un skatāmies nākotnē ar cerībām un prieku. Jā, ir pagājuši divi tūkstoši gadu kopš Kristus augšāmcelšanās. Salīdzinot ar cilvēka dzīvi, tas ir liels laiks – bet arī tam nav nozīmes. Svarīgākais ir tas, ka Jēzus nāk.

Mēs neviļus gribam jautāt – kad? Rīt? Pēc tūkstoš gadiem? Tam nav nozīmes. “Vēl mazliet,” saka Kristus, “es jūs redzēšu, tad jūsu sirdis priecāsies.” Mēs esam kā bērni, kas padzirdējuši par vecmāmiņas apciemojumu, tūdaļ steidzamies to gaidīt un klusām iztēlojamies visu, ko šī sastapšanās nesīs.

Patiesi, ticēt nozīmē atcerēties un cerēt uz to, kas nāk. “Atcerieties viņa darītos brīnumus, viņa zīmes un spriestās tiesas,” (1. Laiku 16:12) šos vārdus Dāvids pauž pateicības dziesmā. Atcerieties, ko Dievs ir paveicis jūsu dzīvē; atcerieties, ko viņš ir paveicis pasaules dēļ. Pāri visam, atcerieties, ko viņš ir paveicis Kristū - atcerieties tos mirkļus, kad ar savu nepilnīgo izpratni, bet ar visdziļākajām ilgām esam atskārtuši, ka Kristus dzīve ir vienīgā, kam ir nozīme, jo visi pārējie dzīves paveidi ir nāves apēnoti; atcerieties tos mirkļus, kad Kristus pie mums nāca “paslēpies” aiz  maizes un biķera zīmēm, rakstītā Vārda, caur cilvēkiem, kas mūs stiprināja, iepriecināja, mierināja, dziedināja un pamācīja. Jā, tā ir pagātne, ko ikdienas ir jāatceras. Jo to, ko viņš ir darījis pagātnē, to viņš turpina darīt un reiz mūs un šo pasauli darīs pilnīgu.

Viņa apsolījums ir neatceļams. Nāve var atcelt mūsu dotos solījumus, bet tā nespēj apturēt Kristu. Viņš bija miris un tad jau Augšāmcēlies. Vēl tikai mazu brīdi un... Es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirdis priecāsies, un neviens jums neatņems jūsu prieku!

Āmen.