Neplānotais mielasts. Jņ 6:1-15

Kļūstot veseli un brīvi no vīrusa draudiem, ikviens varētu atgriezties ikdienas gaitās. Skolas, uzņēmumi, veikali, biržas... atsāktu darbu ierastā ritmā. Tik ierastā lietu kārtība uzsāktu darbību ierastos apgriezienos, iespējams vēl lielākos. Viss būtu kā parasti!

Taču Jēzus nesteidzās piepildīt sapulcējušos ļaužu ilgas. Viņš ir nolēmis pārsteigt klātesošos, tiem atklājot kaut ko daudz svarīgāku par miesas dziedināšanu. Jēzus liek tiem apsēsties zālē. Varam iedomāties, kā šajā pūlī ieskanējās arī kādas neapmierinātas balsis – par steigu, aizņemtību un darāmajiem darbiem. Vai te nav līdzība ar mūsu situāciju? Sociālajos tīklos jau kādu laiku cirkulē zīmīgs joks par pirmo vīrusa upuri. Tas ir kāds vīrs, kuru karantīnas ceturtajā dienā nogalinājusi sieva. Proti, tā nav varējusi izturēt viņa pastāvīgo klātbūtni.

Jā, ārkārtas stāvoklis ir atklājis katastrofālu ainu. Mēs neprotam ilgstoši atrasties kopā. Mūs kaitina kopība pat ar tuvākajiem. “Pilnas mājas” jēdziens ir izrādījies tikai iedomātas laimes tēls. Katrs būsim kādā brīdi sapņojuši par būšanu mājās kopā ar saviem mīļajiem. Cik tas būtu jauki? Lūk, tas ir noticis! Taču, praksē nezinām, ko ar to iesākt. Vēl vairāk, atrašanās kopā ir daudziem kļuvies par iemeslu nesaskaņām.

Turklāt sistēma, kas nodarbinājusi un dzinusi ļaudis, ir saņēmusi sitienu “zem jostas vietas”. Tirgus “turbīna” zaudē apgriezienus. Iecerētie, nemitīgi augošie tirgus rādītāji ir apstājušies. Patērētāju sistēmas “laimes rats” ar tā solītajiem labumiem – jaunāks, labāks, skaistāks, sekmīgāks – sācis pieklust.

Pandēmija nav Dieva sods. Tā ir apstāklis, kurā Dievs liek ieraudzīt svarīgāko un dārgāko. Kā arī to, kas ir mūsu patiesā slimība – nevarēšana, nemācēšana novērtēt līdzās esošā cilvēka vērtību. Kopība ir Dievu raksturojošs jēdziens. Dievs ir mīlestība un tas nozīmē, ka runāt par mīlestību var tikai kopības kontekstā. Ekonomikas, politikas, sociālās un tiesu sistēmas sekmīgas darbības pamatā ir kopība, kas balstīta mīlestībā. Mēs esam Dieva nostādīti lielākā izaicinājuma priekšā.

Cik zīmīgi, ka Jēzus notikumā kā jauns atskaites punkts ir mazs zēns ar piecām maizēm un divām zivīm. Jēzus lieto jau esošas lietas – zemes augļus un cilvēku roku darbu. Citiem vārdiem, mums jau ir dots viss nepieciešamais, lai uzbūvētu kaut ko jaunu un perspektīvu. Jēzus to piesaka kā svētku mielastu. Neieplānotu kopību, kopīgai laika pavadīšanai, daloties, ieklausoties, mierinot, iepriecinot un kalpojot cits citam. Cik nepārprotami tieši tas apraksta ar mums notiekošo šajā laikā. Mēs esam apturēti trakajā skrējienā, apsēdināti, lai dalītos viens ar otru, mācītos pavadīt laiku kopā, gūstot no tā patiesu prieku. Un tas patiesi nav viegli. Bet kopība ir jēdziens, kas visprecīzāk apraksta cilvēka dzīvi un tās jēgu. To ir jāmācās ieraudzīt, jāprot novētēt un lietot. Šajā procesā top redzama ticības izšķirošā loma. Pārvarēt šodienas izaicinājumu un baudīt uzvaras augļus var tikai uzticoties, paklausot Jēzus aicinājumam “apsēsties”, norimt, mācīties un praktizēt. Mācīties savu dzīvi svinēt kopībā!

Sastapšanās ar Dievu ir labākais, kas ar mums var notikt. Mēs topam pārveidoti no detaļām sistēmas lielajā mehānismā par kopības, ģimenes cilvēkiem. Mums ir jāizmanto šis laiks un Dieva dotā žēlastība. Lūgsim, lai šis laiks mūs dara stiprus un gudrus. Jo drīz sekos jauns izaicinājums, fabriku un tirgus “svilpes” atsāks savu aicinājumu. Kādi mēs atgriezīsimies pēc šī neplānotā mielasta? Kādi būs mūsu uzstādījumi un prasības? Kādi būs mūsu “nākotnes” politikas, ekonomikas, tiesu un sociālās sistēmas uzstādījumi?

Kungs Jēzu, esi mums, grēciniekem, žēlīgs!

Āmen.