Lieldienu nakts vigīlija
Tad mācītājs aizdedzina Lieldienu sveci, sacīdams: «Lai Kristus gaisma, kas uzvarēja nāvi, uzvar arī mūsu siržu tumsu.» Turpinājumā tiek teikta svētības lūgšana: «Visspēcīgais Dievs, mēs Tevi lūdzam, ka pār šo degošo sveci bagātīgi nāk Tavas svētības straumes, Tu, kas dari, ka varam piedzimt no jauna, uzlūko žēlīgi šīs gaismas mirdzumu šajā nakts stundā; lai upuris, kas tika pienests šajā naktī, atspīd Tavā gaismā un lai stājas pretī, un padzen velna viltību un ļaunumu.» Gadam turpinoties, svece aizvien paliks pie altāra, lai tiktu iedegta Lieldienu Gaviļu laika dievkalpojumos, kā arī pēc tam - Baznīcas svētkos un citos sevišķos gadījumos līdz nākošajām Lieldienām.
Pēc tam pie ugunskura sapulcētā draudze un kristāmie dodas iekšā baznīcā, kur vienojas dziedājumā «Kristus Gaisma» un senajā slavas himnā «Exsultet». Lieldienu rīta pustumsā pie iedegtās Lieldienu sveces draudze aizdedzina mazas svecītes, lai godinātu Debesu Tēvu pateicībā par to, ka Viņš cilvēkiem atklājies kā žēlastības un mīlestības pilns Dievs, kurš vēsturē daudzkārt glābis savu tautu un, visbeidzot, caur sava Dēla ciešanām un nāvi dāvinājis grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību Debesu valstībā visiem tiem, kas Viņam tic.
Dievkalpojuma turpinājumā četros Svēto Rakstu lasījumos draudze piemin Dieva brīnišķīgos darbus, kā tie aprakstīti Vecās Derības Svētajos Rakstos. Tam seko viens no Vigīlijas kulminācijas brīžiem: svētā Kristība - draudzei pievienojas jauni locekļi, svētajā Kristībā līdz ar Kristu nomirdami grēkam un nāvei, un līdz ar Viņu celdamies augšā jaunai dzīvībai.
Dievkalpojuma noslēgumā, kad baznīcā jau ir iedegtas visas gaismas, draudze sapulcējas pie Dieva galda, lai visi kopā Svētajā Mielastā svinētu Lieldienu uzvaru.
