Šodienas evaņģēlija lasījumā mēs tiekam aicināti uzticēties Dieva klātbūtnei, ko mums dāvā Jēzus. Viņš oponentu klātbūtnē drosmīgi pasludināja savu dievišķo identitāti, sakot: “Pirms Ābrahāms bija, Es Esmu.” Ar šo apgalvojumu Viņš lika farizejiem atcerēties vārdus, ko Radītājs sacīja Mozum no degošā ērkšķu krūma: “Es Esmu, kas Es Esmu.”¹ Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs, kas brīnumainā veidā vadīja tēvus un izveda tautu no verdzības, tagad Jēzus rokām darīja brīnumus Jūdejā un Galilejā. Tomēr, neskatoties uz Jēzus sacīto un paveikto, tautas vadoņi un skolotāji pretojās atzīt Kristus dievišķo dabu. Viņu lepnība, paštaisnība un neticība, raugoties Kristus vaigā, tiem liedza atpazīt apsolīto Glābēju. Šī tautas vadoņu attieksme tika dienu dienas sēta tautas apziņā. Jūdi ilgojās pēc brīvības, bet, kad tā bija rokas stiepiena attālumā, viņi to atraidīja, jo viņu sirds un prāts bija nepatiesības apēnots.

Gavēņa laika pirmās svētdienas evaņģēlijs liek mums pievērsties Jēzus kārdināšanas notikumam. Velna kārdinājumi ir attēloti tik groteskā veidā, ka mūsdienu cilvēka prātam tie var atsaukt atmiņā vien kaut ko no pasaku sižetiem. Virspusēji raugoties, var pat likties, ka velna piedāvājumi ir infantili. Tad nu gan liela muiža? Ja velns man šodien liktu pārvērst akmeņus par maizi, es viņu pasūtītu ratā. Līdzīgi arī ar nolēkšanu no baznīcas torņa – lai lec pats, ja viņam tas patīk. Ir taču daudz nopietnāki izaicinājumi, kuru dēļ varētu vienoties kaut ar pašu velnu. Kā, piemēram, tik pazīstamajā filmā “Emīla nedarbi”, kur pēc kārtējā nedarba Emīla tēvs ir tik izmisis, ka izsaucas: “Avīzēs raksta, ka Amerikā plosās zemestrīce. Kas tas ir zemestrīce?! Lai viņiem aizsūta Emīlu, tad viņi vienreiz dabūs trūkties!” Iespējams, vēl grūtāk būtu atturēties no velna piedāvājuma pārvērst vides aktīvistus par akmeņiem tai māmiņai, kura, no rīta ejot ar bērnu uz savu auto, atklāj, ka riepām nolaists gaiss un uz vējstikla atstāta zīmīte ar virsrakstu: “Jūsu degvielas rijējs ir kaitīgs.”*

Lasot Jēzus līdzības, pirmais, kas nāk prātā, ir Viņa apbrīnojamā spēja ietērpt sarežģītas tēmas vienkāršos vārdos. Tas pavisam noteikti norāda uz Jēzus vērīgumu, ar kādu Viņš raugās uz katru cilvēku un sabiedrību kopumā. Un, kas ir svarīgi, Jēzus līdzībā nav nedz nosodījuma, nedz tiešas pamācības. Turklāt Jēzus nenorāda ar pirkstu, kam tieši tā adresēta. Tie varētu būt Viņa ģimenes locekļi, jo Marks, apraksta divas epizodes*, kad ģimenes locekļi ar neizpratni un nosodījumu vērtē Jēzus kalpošanu. Tikpat labi tie var būt mācekļi, ļaudis no tuvākās apkārtnes, rakstu mācītāji un farizeji.

Mīļie brāļi un māsas Kristū. Es vēlos pievērst uzmanību dažām būtiskām detaļām, kas palīdzēs mums saskatīt šodienas evaņģēlija lielo dziļumu un nozīmi. Iesākumā mums ir jāpievēršas pirmajam Jēzus brīnumam, kas notika kāzās Kānā. Izbeidzoties vīnam, Jēzus atjauno tā krājumus, pārvēršot ūdeni vīnā. Ar to Jēzus norādīja, ka Dieva valstība ir neizsīkstošas dzīvības un gara spēku avots. Ar kāzām iesākas divu cilvēku savienība, kas ir priekšnosacījums jaunas dzīvības iesākumam. Mēs visi esam šādas kopības auglis. Dievs nenoskatās uz cilvēka dzīvi no attāluma, Viņš ir klātesošs kā neizsmeļams dzīvības un mīlestības avots.

Gaismas nozīme mūsu dzīvē nav pārvērtējama. Gan jau mēs katrs kaut reizi mūžā esam piedzīvojuši pēkšņu elektrības atslēgšanos ziemas vakarā un to apjukumu, ko izraisīja orientieru pazaudēšana tumsas dēļ. Nav šaubu, tumsa ierobežo mūsu spēju rīkoties ierastā ritmā, tā izraisa apjukumu un pat bailes. Tāpēc gaisma un tumsa ir jēdzieni ar dziļu nozīmi. Ne jau velti dzīvība, gudrība un zināšanas tiek salīdzinātas ar gaismu, bet tumsa – ar nezināšanu, dusmām, iznīcību un nāvi.

Kādā vietā Jēzus saka: “Staigājiet gaismā, kamēr jums ir gaisma.” Citiem vārdiem – dzīvojiet patiesībā, kamēr jums ir dzīvība. Kas ir tā patiesība, kuras dēļ dzīvojam? Kas ir tie orientieri, pēc kuriem vadāmies? Adventa laiks mums liek pārdomāt un rast atbildes uz virkni nozīmīgu jautājumu par sevi, dzīvi un patiesās dzīvības avotu – Dievu

Notikumos, ko apraksta šodienas evaņģēlijs, mums tiek atklāts svarīgs ticības aspekts. Ticēt nenozīmē akli uzticēties vai būt lētticīgam. Grieķu valodā vārdam ticēt ir plašāks pielietojums, nekā pirmajā brīdī varētu šķist. Ticība pēc būtības ir darbība. Tā liek meklēt, atrast, iepazīt un pieskarties jeb pasniegt roku sveicienam. Savā ziņā tieši pieskāriens ir tas, kas vislabāk apraksta ticību – vēlmi būt tuvu Dievam ar visu savu būtību. Turklāt ticība ļauj pieredzēt, ka mūsu vēlme pieskarties Jēzum izraisa abpusējas darbības efektu. Tāpēc ticība pavisam noteikti ir Dieva dāvana, kas ļauj mums iepazīt Dieva gribu, kurš vēlas mūs uzņemt savas klātbūtnes kopībā, darīt mūs par dalībniekiem mūžīgajā dzīvībā.