Gan jau būsim piedzīvojuši tādu sapni, kad locekļi ir smagi un kā sasieti, mēģini skriet, bet tas ir pāri spēkiem, gribi kliegt, bet balss neskan. Tā ir savāda apziņas pieredze – zini, kas jādara, bet nespēj to paveikt. Lai cik tas nebūtu savādi, bet sapņos mēs redzam paši sevi, savas dvēseles stāvokli.  Mārtiņš Luters grēkā mītošu cilvēku apraksta kā “ieliektu sevī” – homo icurvatus in se. Viss, ko šāds cilvēks dara, ir vērts uz sevi pašu, sevis paša labumam. Pat ja tam ir dievs, tas kalpo viņa nodomu un mērķu sasniegšanai.

Šodienas Evaņģēlijs mums atklāj šo cilvēka garīgo stāvokli. Lūkas ļoti prasmīgi to apraksta, izceļot Jēzu kā vienīgo, kas šajā notikumā runā. Un lūk, Jēzus kādā sabata dienā iegriežas ciemos pie kāda farizeja. Tur ir kāds vīrs, kurš cieš no tūskas, šķidruma uzkrāšanās audos. Šīs slimības blaknes ir liekais svars, grūtības staigāt un aizdusa. Slimības skartais cilvēks ir ne tikai grūtas slimības upuris, bet arī simbols grēka ievainotajai cilvēcei.

Nedz cietējs, nedz namatēvs, nedz viesi nelūdza no Jēzus palīdzību, lai slimo dziedinātu. Viņi visi ir samierinājušies ar savu dzīvi, kas balstās pašu radītajā lietu kārtībā, un tā tiem šķiet neaizskarama. Un Jēzus, šķiet, ir uzaicināts, kā apskates objekts – savādnieks, kas kaut kādā neizskaidrojamā veidā ir citāds. Vai kāds varēja iedomāties, ka šis sabata mielasts pārtaps par dievišķās atklāsmes brīdi?!

Pēkšņi šajā “klusajā” mielastā, atskan Jēzus balss. Viņš klātesošajiem jautā: “Vai drīkst sabatā dziedināt vai nē?” Šie vārdi atskan kā pērkons no skaidrām debesīm. Tie ienes negaidītu darbības pieteikumu šajā nespēka, vienaldzības un pašpietiekamības nemainīgumā. Cik zīmīgi, nevienam nav ko atbildēt uz šo jautājumu. Nesaņēmis atbildi, Jēzus dziedināja slimo un ļāva tam iet. “Ļāva iet” – šī ir dievišķās autoritātes pavēle, kas atraisa cilvēku patiesai brīvībai, – prom no tā, kas sasaista un liek ierauties sevī, ļaujot iztaisnot muguru un brīvi elpot.

Jēzus ne tikai runāja par Dieva valstību, bet to iemiesoja, darīja to redzamu un klātesošu. Viņš atjaunoja Sabata dienas nozīmi, liekot raudzīties uz radīšanas, dzīvības un piederības Dievam brīnumu! Kā ir rakstīts: “Un Dievs redzēja visu, ko bija darījis, un, redzi, tas bija ļoti labi!” (1Moz 1:31) Ja ir kaut kas patiesi labs, tad tā ir kopība ar Dievu.

Un Jēzus ir šīs kopības nesējs un dāvātājs. Vienīgais iemesls, kādēļ Jēzus pārkāpj visas robežas, ir Viņa mīlestība un gādība par to, ko Viņš ir radījis. Kā gan Dievs var aizmirst un neglābt to, kas pazaudējis dzīvības pilnumu un, sevī ierāvies, lēnam dziest?

Jēzus nāca, lai dziedinātu cilvēku, un tā ir zīme, kas norāda uz dievišķu patiesību – Dievs neatstāj mūs mūsu noslēgtībā. Viņš nāk, lai cilvēku darītu brīvu ieraudzīt patiesību par sevi Dieva žēlastības gaismā – Dievs Kristū uzņemas mūsu brūces un nespēku, lai mūs darītu veselus un brīvus.

Taču patiesi brīvs cilvēks nav aprakstāms bez kopības ar citiem. Jēzus, redzēdams, kā viesi izraugās labākās vietas pie galda, tos uzrunāja, stāstīdams līdzību par kāzu viesiem, kas centās apsēsties tuvāk līgavainim. Jēzus pamācība patiesi ir skaista. Kas gan var būt labāks par brīdi, kad namatēvs, pienācis klāt, tev saka: “Draugs, kāp augstāk – nāc tuvāk, esi man līdzās.” To nevar panākt, sevi uzdodot par draugu. Tas ir process, kas top patiesā draudzībā, cieņā, uzticībā un mīlestībā. “Jo katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts, un, kas sevi pazemina, tas tiks paaugstināts.”

Šīs divas viena notikuma epizodes savijas vienā vēstījumā – dzīve Kristū ir dziedināšana un atvērtība savam tuvākajam. Ticība Kristum nav noslēgta reliģiska sistēma, bet dzīva kopība, kas sakņojas mīlestībā. Kā saka apustulis Pāvils: “Tā ka Kristus caur ticību iemājo jūsu sirdīs, un jūs iesakņojaties un nostiprināties mīlestībā.” (Ef 3:17) Dzīve Kristū nav par sniegumiem, lepnību vai statusu. Tā ir par Dieva dziedinātu, atjaunotu cilvēku, spējīgu kalpot savam tuvākajam pazemībā.

Mūsu Glābējs saka: “Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš pats kalpotu un atdotu savu dzīvību(..) par daudziem.” Būt brīvam nozīmē piederēt Dievam un kalpot tuvākajam. Šodien mēs esam mūsu Glābēja aicināti, sadraudzībā un galda kopībā. Pieņemsim šo neizsakāmo dāvanu ar pateicību, prieku un bijību. Āmen.