No apskaidrošanas brīnuma
līdz Kristus mielastam

Lasījums no Mateja evaņģēlija 17:1–9 >>

Šīs svētdienas latīniskais nosaukums ir Reminiscere jeb Pieminēšana. Nosaukums ir ņemts no Psalma vārdiem: “Piemini, Kungs, savu laipnību, savu žēlastību, kas ir mūžīga.” (Ps 25:6)

Gavēņa laiks ir kā ceļš, kuru ejot, mēs topam aicināti pastiprināti domāt par Dieva žēlastību un ilgoties pēc Viņa klātbūtnes. Par šādu kristīgās dzīves aspektu runā šīs dienas Evaņģēlija lasījums. Mācekļi, redzēdami Kristus godības spožumu, vēlas to paturēt, bet Jēzus tos ved tālāk. No kalna uz Golgātas krustu. No krusta uz augšāmcelšanās rītu. No augšāmcelšanās dienas sastapšanās Emausā, mielasta Galilejas ezera krastā līdz šodienai – pie galda Svētajā Vakarēdienā.

Ceļš kā kristīgas dzīves simbols ir pamatots ne tikai tikko pieminētajā notikumu dinamikā, bet paša Jēzus būtībā.  Viņš par sevi sacīja: “Es Esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” Jņ14:6 Citiem vārdiem, Kristus ir Kungs pār pagātni, tagadni un nākotni. To apliecina arī mācekļu pieredzētais Apskaidrošanas kalnā – Jēzu kopā ar Mozu un Eliju. Mozus simbolizē Bauslību – visu, kas ir bijis. Elija simbolizē pravietisko tradīciju – Dieva apsolījumus nākotnei. Un pats Kungs Kristus ir visa piepildījums. Viņā top apvienotas pagātne, tagadne un nākotne. Kā Jāņa Atklāsmes grāmatā Kristus saka: “Es Esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Sākums un Gals.” Atkl 22:13

Taču šeit atklājas vēl kāda būtiska patiesība – Dievam nav mirušo. Mozus un Elija ir dzīvi, jo Dieva valstībā nav robežšķirtnes starp dzīvību un nāvi. Jēzus ar savu nāvi ir nojaucis šo robežu. Kā ir rakstīts: “(..)Lai caur nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir velnu, un lai atbrīvotu tos, kas nāves baiļu dēļ(..) bija pakļauti verdzībā.” Ebr 2:14-15

Taču arī šī atziņa nav visas Dieva bagātības piepildījums. Ir jādodas tālāk! Mācekļiem bija kārdinājums apmesties tur, kur Dievs tiem šķita vistuvāk klātesošs, lai tie varētu baudīt statisku svētlaimi – kā raugoties uz skaistu mākslas darbu. Bet Dievs negrib, lai mēs paliekam tikai svētsvinīgos brīžos, Viņš grib mūs vest tālāk – uz krustu, uz pestīšanu, uz patiesu kopību ar Viņu.

Kur mēs šodien satiekam apskaidroto Jēzu? Nav šaubu, mēs Viņu sastopam evaņģēlija notikumos. Mēs dzīvojam ar cerību un paļāvību, ka reiz skatīsim Viņu godībā. Bet tas, kas ietekmē mūs jau šodien, ir atrašanās pie altāra, kur Vakarēdienā Kristus mums sniedz pats sevi – savu brīvību un dzīvības pilnību. Un tas nav darījums, ko Viņš slēdz ar mums, bet gan drauga pasniegtā dāvana. Dāvana, kas nāk no Dieva mīlošās sirds.

Gavēņa laiks nav tikai atsacīšanās no ierastā ēdiena vai ieradumiem – tas ir laiks, kad mēs mācāmies vadīt savas ikdienas gaitas, pārdomājot Viņa žēlastību. Reminiscere – “Piemini, Kungs, savu laipnību!” Un vai Vakarēdiens nav labākā zīme tam, ka Viņš mūs tiešām nav aizmirsis? Viņš nāk pie mums Vakarēdienā un saka: “Ņemiet un ēdiet… dzeriet visi no tā… tā ir mana miesa un manas asinis.”

Mācekļi gribēja palikt Kristus godības gaismā, bet Jēzus tiem deva vairāk nekā emocionālu apgarotību. Viņš tos veda pretī daudz nozīmīgākai atziņai, neizdzēšamai pieredzei – Dievs ir ar un par mums ne tikai Atklāsmes kalnā, bet daudz vairāk Golgātas kalnā pie krusta!

Mēs ilgojamies pēc Viņa klātbūtnes – un Viņš mums to dāvā Svētajā Vakarēdienā. Kad šodien iesim pie galda, atcerēsimies – Jēzus mūs redz, Viņš piemin mūs, un, domādams par mums, Viņš sniedz mums savu žēlastību. Un šī dāvana ir vairāk nekā brīnums – tā ir neizsīkstoša dzīvība. Tas ir Viņa mīlestības apliecinājums mums!

Āmen.