Šodienas Evaņģēlijs mūs ieaicina nopietnā sarunā par to, ko nozīmē atziņas dziedināšana jeb Dieva Gara dāvātā izpratne. Jēzus vērsās pie saviem mācekļiem ar vārdiem: “Laimīgas tās acis, kas redz, ko jūs redzat. Es jums saku: daudzi pravieši un ķēniņi ir vēlējušies redzēt, ko jūs redzat, bet tie neredzēja, tie ilgojās dzirdēt, ko jūs dzirdat, bet tie nedzirdēja.” Ar šiem vārdiem Jēzus norādīja, ka Dieva valstība nav izzināma vien ar prātu vai bauslības zināšanu – tā ir Gara atklāsme, žēlastības dāvana. Tāpēc laimīgs ir tas, kurš to piedzīvo. Kā tas var notikt?

Pārbaudījumu un ciešanu rūdītais Ījabs savā grāmatā rakstīja: “Es zinu, mans Glābējs dzīvs un galā nostāsies pāri pīšļiem, kad man nebūs vairs ādas šīs – tomēr miesā es skatīšu Dievu! Es Viņu skatīšu pats, manas acis redzēs!” (Īj 19:25-26) Šī atziņa viņam tika dota, kad viss cilvēciskās pieredzes un gudrības resurss bija izsmelts. Mēs nevaram paši iegūt, satvert dzīvības pilnību – to var saņemt tikai no paša dzīvības Devēja. Un Ījabs piedzīvoja sava Glābēja žēlastību ātrāk, nekā bija cerējis. Viņš tiešām kļuva laimīgs!

Tā mēs nonākam pie svarīgas atziņas – pazemīga cilvēciskās gudrības nepilnības atzīšana ir svarīgs priekšnosacījums. Mācekļiem šī atziņa dzims caur Ģetzemenes dārza, Golgātas kalna un Lieldienas rīta pieredzi. Un, redzēdami savu Kungu uzkāpjam debesīs, tie kļuva priecīgi! (Lk 24:52)

Gan jau būsim dzirdējuši pieņēmumu, ka Baznīca vajadzīga neveiksminiekiem, vientiešiem un sliņķiem. Bet, lūk, šodienas lasījumā uz notikuma “skatuves” uzkāpj likuma zinātājs. Pavisam noteikti tas nav kāds no mūsdienu “dīvāna komentētājiem”, bet augsti izglītots likumu zinātājs, sinedrija, proti, valdības loceklis. Vienkārši sakot, izglītots un cienījams cilvēks.



Vai nav zīmīgi, ka viņš nāk ar nolūku pieķert Jēzu likuma nezināšanā. Šis vīrs ir klausījies Jēzus vārdos ar mērķi atrast “vājo vietu” Viņa mācībā. Un tā top “dienas”  jautājums: “Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?”  Acīmredzot šis cienījamais cilvēks gatavojās garai vārdu cīņai, kuras rezultātā Jēzus sapīsies bauslības detaļās. Taču Jēzus pāradresē jautājumu pašam jautātājam: “Kā ir bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi?” Un tas atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds(..) un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Uz to Jēzus viņam saka: “Dari to un tu dzīvosi.”

Šie Jēzus vārdi nav trekns punkts, bet domu zīme. Jēzus nepiemin mūžīgo dzīvību. Dieva un tuvākā mīlēšana apraksta cilvēka cienīgu dzīvi. Tā ir bauslības prasība, ko neviens mirstīgais nespēj piepildīt. Savukārt mūžīgā dzīvība ir saņemama vienīgi kā mantojums. Tas norāda uz piederību un saikni ar mūžīgās dzīvības Devēju.

Šī saruna atsedz vienu no būtiskajām grēka sekām – prāta un gribas nebrīvi. Cilvēks nav brīvs redzēt un atzīt Dieva patiesību, jo viņa prāts un sirds ir grēka ievainoti. Grēks ir Dieva nepazīšana un tās izraisītā paštaisnība un patmīlība.

Evaņģēlijā pieminētais likuma zinātājs ir tipisks grēka ievainotās pasaules cilvēks. Kā Svētais Augustīns, bīskaps (354–430) ir rakstījis: „Kungs, (..) Tu esi mūs radījis sev pašam, un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr tā nav radusi mieru Tevī.” Atbrīvot no paštaisnības un patmīlības nemiera var vienīgi Kungs. Un tā ir brīnišķīgā, labā vēsts – Kristus ir nācis, lai darītu mūs brīvus! Viņš saka: “Es ESMU pasaules gaisma. Kas seko man, tas nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma.” (Jņ 8:12) Atrodoties šajā Gaismā – Kristus kopībā – mēs topam Dieva Gara piepildīti. Apustuļa Pāvila vārdiem runājot, mēs paši no sevis nespējam neko izspriest, bet mūsu spējas ir no Dieva, kas mūs dara spējīgus būt par dzīvu darošā Gara kalpiem.

Tas ir atbrīvošanas un dziedināšanas process, kurā vispirms top dziedināta atziņa – spēja redzēt pasauli caur Kristus žēlastības un patiesības gaismu. Un vai nav zīmīgi, ka mūsu Glābējs gavilēdams sacīja: “Es Tevi slavēju, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un sapratīgajiem un atklājis tās bērniņiem.” (10:21)

Šodienas evaņģēlijā, mēs redzam Kristu, kurš nāk pie cilvēka, lai ikviens, kurš tvēries pie Viņa tiktu dziedināts. Lai acis redz, sirds jūt un atziņa atjaunota. Kad tas notiek, Dieva valstība vairs nav tāla esība, bet Kunga klātbūtne – evaņģēlijā, sakramentos un draudzes kopībā. Patiesi, Dieva valstība dara mūs spējīgus sēt mīlestību tur, kur iepriekš bijis vien nespēks, vilšanās un atsvešinātība. Tas viss ir dziedinātas atziņas auglis – prāts un sirds, kas ne vien zina baušļus, bet spēj ieraudzīt tuvākā vajadzības: mīlēt, piedot un darīt labu. Tā ir piederības zīme – Dieva godības atspulgs cilvēka dzīvē.  Āmen.