Dziedi Dievam!

Lasījums no Jāņa evaņģēlija 16:5–15 >>

Mīļā draudze! Šī svētdiena nes Cantate vārdu, kas tulkojumā nozīmē – dziediet. Tas ieskanas arī Introita dziedājumā: “Dziediet Kungam jaunu dziesmu, jo Viņš ir darījis brīnumus.” ¹ Šie Vecās derības dzejas vārdi iezīmē nedēļas pirmās dienas tematiku – Dieva taisnība ir glābjoša. Kristus ir nācis pasaulē, nevis lai to pazudinātu, bet, lai glābtu. Un tas ir brīnums! Tāpēc pamudinājums dziedāt nav bezrūpīgas noskaņas izpausme. Tā ir ticības balss, kas teic Dieva darbus – Viņa žēlastību un līdzcietību.

Uz šīs priecīgās nots mēs tiekam iedrošināti sastapties ar tik pazīstamu un sarežģītu pieredzi – ir grūti priecāties, dziedāt pārdzīvojumu laikā. Jēzus mācekļiem saka: “Jūsu sirds ir skumju pārpilna.” ² Tas ir par ikviena cilvēka dzīves realitāti. Mīloša sirds neizbēgami sastopas ar skumjām. Jēzus stāsta mācekļiem par savu aiziešanu. Un par šo šķiršanos Viņš saka: “Jums ir labāk, ka Es aizeju.” ³ Apustulis Pāvils, runājot par skumjām, sacīja: “Bēdas, kas ir pēc Dieva nolūka, ved uz atgriešanos un izglābšanos, ko nenožēlo.” ⁴ Citiem vārdiem – ar mīlestību un cerību pilnai sirdij pat bēdas nes svētību. Patiesība par Dieva laipnību un klātbūtni ir tā, kas mūs dara brīvus.

Jēzus apsola mācekļiem sūtīt Mierinātāju – Svēto Garu. Šis Gars, patiesības nesējs, pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un tiesu. Šie trīs vārdi mūsdienu pasaulē nav īpaši populāri. Jo grēks ir vārds, kas atgādina par nemainīgām robežām. Taisnība norāda uz mūsu augstprātību un paštaisnību. Vārds “tiesa” izraisa diskomfortu, jo atgādina par sekām un atbildību, un, visbeidzot, par nepieciešamību atzīt savu nomaldīšanos. Bet vai nav tā, ka tieši izpratnes trūkums par grēka būtību, Dieva taisnību un tiesu ir iemesls neskaitāmām negācijām un to izraisītām bēdām?

Ņemsim vērā būtisku detaļu. Jēzus sacīja, ka “Gars pārliecinās”, nevis tiesās. Tātad tas ir dziedinošs darbs. Jo tikai tas, kurš ierauga savu grēku, meklē atbrīvošanu no tā. Tikai tas, kurš atzīst, ka nav patiess, ilgojas satikties ar Patiesību. Un šīs ilgas – tiekšanās pēc brīvības – izmaina ne tikai attiecības ar Dievu, bet arī mūsu attiecības ar līdzcilvēkiem. Dievišķā patiesība ļauj uzlūkot tuvāko nevis kā konkurentu vai pretinieku, bet kā tādu, kam arī nepieciešams Glābējs. Grēka atziņa mūs mudina iestāties par tuvāko – ne ar tiesājošu toni, bet ar līdzcietību un patiesību. Tuvākmīlestība liek uzmanīgi raudzīties, lai mana sirds, vārdi un mana attieksme izrietētu no Kristus patiesības, nevis no paša nedrošības vai lepnības.

Tāpēc Jēzus precizē grēka būtību – jo tie netic Man. Tā nav tikai morāla problēma. Grēks ir neticība Kristum, dzīve bez Viņa, bez uzticēšanās, bez paklausības. Un Gars ir tas, kas atver acis – atklāj grēka mehānismu. Grēks iesākas ar neuzticēšanos Dievam šaubu dēļ. No neuzticības dzimst paštaisnība, un kādā brīdī tā pārvēršas par patmīlību un noliedzošu dumpīgumu. Svētais Gars mūs dara spējīgus atpazīt ienaidnieka stratēģiju – jo tikai tad, kad mēs zinām, kā grēks darbojas, mēs varam to apzināti noraidīt un uzvarēt. Patiesība ir kā gaisma, kas atklāj, kur mājo maldi. Patiesi, tikai pārliecināta un droša sirds spēj priecāties un dziedāt arī izaicinājumu priekšā.

Par to apustulis Jēkabs rakstīja: “Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva.” ⁵ Skaisti vārdi. Tos pat varētu rakstīt uz dāvanu iesaiņojuma vai atklātnes. Taču Jēkabs runā par dāvanām, kas pārveido cilvēku, – “Viņš mūs ir atdzemdinājis ar patiesības vārdu, lai mēs būtu kā Viņa radījumu pirmaugļi.” Un tāpēc: “Saņemiet jūsos iedēstīto vārdu, kas spējīgs izglābt jūsu dvēseles.” ⁶

Apustulis runā par Evaņģēliju, kas nāk no Kristus, mūsu Glābēja. Un Svētais Gars ir tas, kas šos vārdus padara dzirdamus, saprotamus un dziedinošus. Tie izmaina sirdi, ka tā kļūst spējīga dzirdēt, uzklausīt un dzīvot patiesībā. Tad mēs vairs neesam tikai klausītāji, bet arī darītāji. Mēs vairs nedzīvojam sevis dēļ, bet dzīvojam kā atdzimuši, spējīgi un griboši pateikties, piedot un kalpot. Svētais Gars ne tikai atmasko grēku, bet arī pārveido cilvēku. Tā ir pārvērtība, ko nevar panāk paša spēkiem, jo to spēj paveikt tikai Dievs mūsos.

Šī svētdiena mūs aicina dziedāt jaunu dziesmu. Un šī dziesma dzimst tur, kur Gars ir klātesošs. Kur ir notikusi nožēla, tur top pateicība. Kur ir bijušas skumjas, tur uzplaukst cerība. Dievs nemitas pasniegt savas dāvanas. Viņš aizvien turpina pārliecināt pasauli. Viņš joprojām dāvina savu Garu un glābj ar patiesības Vārdu.

Šodien mēs dziedam pateicībā ne tikai par to, kas reiz noticis, bet par to, ko Gars aizvien turpina mūsos darīt, – mēs dzirdam Dieva balsi un atbildam ar pateicību. Un tas nav mūsu pūliņu auglis, bet Kristus darbs – Viņa krusts, augšāmcelšanās un apsolītais Aizstāvis un Mierinātājs. Kristus ir tas, kas mūs vada pretī Mūžīgai dzīvībai.

Viņš, kurš pēdējās vakariņās lauza maizi un sniedza biķeri mācekļiem, ir atstājis to par savas klātbūtnes zīmi līdz laiku beigām. Kristus klātbūtne Vārdā, Sakramentā un Svētajā Garā ir mūsu ticības un cerības pamats. Tāpēc dziedāsim savās sirdīs, kaut ar klusu vārdu, jo Dievs nekad nepārtrauc savu darbu! Āmen.

  ¹ Ps 98:1; ² Jņ 16:6; ³ Jņ 16:7; ⁴ 2 Kor 7:10; ⁵ Jēk 1:17; ⁶ Jēk 1:21.