Pazemības svētība 

Svētruna sešpadsmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem

Lasījums no Lūkas evaņģēlija 14:1–11 >>

Pagājušajā svētdienā mēs iepazinām līdzcietības spēku, kas spēj darīt dzīvu, atjaunot to, ko skāris ļaunuma graujošais spēks. Šodien mūsu Kungs liek raudzīties uz vēl kādu tikumu, kas spēj pārveidot sirdi un dzīvi kopumā. Proti, Jēzus runā par pazemību, kas spēj ienest svētību mūsu ikdienas dzīvē un mijiedarbībā ar līdzcilvēkiem. To apliecina arī citas rakstu vietas, pamudinot mūs tiekties pretī katrai Dieva dāvanai. “Dievs dod iepriecu (..) un žēlastību pazemīgajiem.”¹ Lepnums aizver sirds durvis uz garīgo izaugsmi, bet pazemība tās atver Dieva žēlastībai. Tāpēc pazemība ir garīgās izaugsmes atslēga. Arī mūsu baznīctēvs Mārtiņš Luters uzsvēra pazemības nozīmi ticības ceļā. Viņš ticēja, ka patiesa mācīšanās un garīgā izaugsme sākas ar pazemību.

Tāpēc ar pazemīgu sirdi pievērsīsimies šodienas rakstu vietai. Evaņģēlija lasījuma sākumā ir sacīts, ka Jēzus sabata dienā tika uzaicināts uz mielastu pie kāda ievērojama farizeja. Ienākot namā, Viņš pamanīja kādu vīru, kurš sirga ar tūsku. Savā lielajā līdzjūtībā un mīlestībā Viņš dziedināja šo cilvēku, lai gan bija sabata diena. Jūdu bauslībā sabata dienā netika ļauts darīt nekādu darbu. Jēzus rīcība pavisam noteikti izraisīja kurnēšanu viesu starpā. Tāpēc Jēzus klātesošajiem norādīja uz pavisam vienkāršu situāciju. Kas notiktu, ja jūsu bērns sabata dienā iekristu akā? Kurš no jums gaidītu līdz sabata beigām, lai to glābtu? Un uz to klātesošajiem nebija nekā ko iebilst. Tā Jēzus norādīja uz mīlestību, kas ir lielāka par bausli. Citviet Jēzus sacīja, ka “sabats ir iecelts cilvēka dēļ, bet ne cilvēks sabata dēļ.”² Ar šo Jēzus mācīja, ka visa bauslība ir nākusi no Dieva, kas ir mīlestība un žēlastība.

Pēc šiem vārdiem Jēzus sāka vērot viesus, kas centās pie galda ieņemt labākās vietas. To redzot, Viņš tiem stāstīja līdzību par kāzām, kur meklējot vietu tuvāk līgavainim, var nokļūt nelāgā, apkaunojošā situācijā. Proti, starp viesiem var izrādīties kāds cienījamāks, un līgavainis, visiem redzot, tev var likt nosēsties galda tālākajā galā. Bet, ja tu ieņemsi necienīgāku vietu, nama tēvs tevi aicinās nākt tuvāk. Citiem vārdiem, ja būsi kopis savas attiecības ar nama tēvu, viņš noteiks, kur ir tava vieta pie galda. Un galu galā, jau uzaicināšana vien apliecina, ka tu esi nozīmīgs viesis, lai arī kurā vietā pie galda būsi. Tā Jēzus mācīja, ka sevis paaugstināšana var novest kaunā, bet pazemība aizvien tiks cienīta. Ar šo līdzību Jēzus mums apliecina, ka tie, kas ir pazemīgi, tiks Dieva pagodināti. Kad mēs noliekam malā savu lepnumu un paštaisnību, mēs atveramies Dieva žēlastībai un Viņa svētībām.

Tāpēc pārdomāsim savu dzīvi. Vai lepnums ir atradis mājvietu mūsu sirdīs? Vai mēs meklējam atzinību, vai arī kalpojam pazemībā? Turklāt pazemība ir vajadzīga, lai atzītu savas kļūdas un pārkāpumus. Tā ir nepieciešama, lai citu vajadzības celtu augstāk par savām. Paturēsim prātā, ka augstprātība un paštaisnība ir rakstura īpašības, kas nespēj radīt veselīgu izaugsmi un labus augļus. Patiesi – pazemība ir tikums, kas mūs ved tuvāk Dievam. Mārtiņš Luters uzskatīja, ka patiesa mācīšanās un augšana ticībā sākas ar pazemīgu sirdi, kas atvērta Dieva vadībai un žēlastībai. Tāpēc centīsimies pieaugt pazemībā ikdienas saskarsmē ar līdzcilvēkiem, sekojot mūsu Kunga sniegtajam piemēram. Paplašināsim savu laipnību un viesmīlību, lai tajā var atrast mieru un iepriecu tie, kas ir atstumti vai kādās vajadzībās. To darot, mēs atspoguļosim Kristus mīlestību un līdzjūtību. Kā apustulis Pāvils saka: “(..) ka Kristus caur ticību iemājo jūsu sirdīs un jūs iesakņojaties un nostiprināties mīlestībā.”³  

Šodien nākot pie Dieva galda, lūgsim, lai Kristus piepilda mūs ar savu mīlestību un līdzcietību. Un, ejot jaunās nedēļas gaitās, dalīsimies ar šīm svētīgajām dāvanām, jo, tā darot, mēs pagodināsim savu Kungu, un mūsu sirdis būs atvērtas Dieva žēlastībai un Viņa dāvanām.

Āmen.

¹ 2Kor 7:6; Jēk 4:6 ² Mk 2:27 ³  Ef 3:16

Līdzjūtības augšāmcelšanas spēks

Svētruna piecpadsmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem

Lasījums no Lūkas evaņģēlija 7:11–17 >>

Šodienas evaņģēlijs apraksta smagāko traģēdiju, ar ko var nākties sastapties vecākiem, proti, bērna nāve. Nesen televīzijā un internetā ar sāpēm varēja noraudzīties kādas ukraiņu mātes izmisīgajā lūgumā aizlūgt par viņas sešgadīgo meitiņu, kas guva smagus ievainojumus Krievijas armijas raidītās raķetes sprādzienā. Drīz vien sekoja jauna ziņa, ka bērns ir miris. Ārsti nespēja viņu glābt gūto ievainojumu smaguma dēļ.

Naines pilsētiņas bēru procesijai, visticamāk, nebija tik dramatiska notikumu fona, taču tas nepadarīja nabaga atraitnes sirds sāpes mazākas. Miris bija viņas vienīgais dēls, būdams vēl jaunieša gados. Vienīgais mātes iepriecinājums un lolojums tagad tika nests lejup uz kapsētu. Šis virziens, lejup, ir vienlaikus dziļi simbolisks. Tas norāda uz dziļu, neremdināmu izmisumu un sāpēm, kas apņem mātes sirdi. Daudzie pilsētnieki, kas pavadīja atraitni, līdzdalot viņas sāpes, varēja vien atviegloti nopūsties, ka viņi nav šīs mātes vietā. Taču nāves klātbūtni tas nepadarīja neesošu. Kādu dienu tā neizbēgami pieklauvēs arī pie viņu dzīves durvīm.

 

Uz šīs skarbās realitātes un nāves ēnas ielejas fona tie sastopas ar Jēzu. Viņš, mācekļu pavadīts, dodas pretī šim gājienam. Ieraudzījis atraitni, Jēzus aptur procesiju un atgriež dēlu mātei. Šajā brīdī nāves realitātei pretī nostājas daudz lielāks spēks – līdzjūtība, mīlestība un dzīvība! Šie ļaudis kļūst par Dieva augšāmcelšanās spēka un Viņa patiesās būtības aculieciniekiem. Līdzās nāves realitātei spēt ieraudzīt daudz pārāko dzīvības spēku ir viens no ticības centrālajiem aspektiem.

Augšāmcelt mirušo, vien sakot vārdus: “Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” var tikai Dievs. Tāpēc evaņģēlijs mums sniedz vēl kādas svarīgas notikuma detaļas – Jēzus ir līdzās nāves ēnā mītošajiem, lai palīdzētu, jo Viņu vada patiesa, sirsnīga līdzjūtība. Līdzjūtībai ir liels spēks, tam katrs būsim bijuši liecinieki. Pat vislielākajās bēdās, kādas kā bērni esam pieredzējuši, vecāku vai vecvecāku līdzjūtība un mīlestība ir spējusi sniegt mierinājumu. Uzmanība, apskāvieni, mierinājuma vārdi ir tas, ko ikviens no mums varam sniegt viens otram. Sirds atvērtība un līdzcietība ir viens no Dieva būtības atribūtiem, ko esam aicināti apliecināt cits citam. Tas ir viens no veidiem, kā mēs ienesam Dieva klātbūtni savā un citu dzīvē. Pārliecība, ticība tam, ka pārbaudījumos, izaicinājumos un grūtībās neesam vieni, sniedz drošību, kas spēj mainīt notiekošā perspektīvi. Tāpēc apustulis Pāvils, aicinot uz kalpošanu cits citam, iedrošina, sacīdams: “(..)kas sēj Garā, no Gara pļaus mūžīgo dzīvību. Darīsim labu nepagurdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim.” Parādot līdzjūtību, mēs ienesam dzīvību un cerību tur, kur tā laupīta vai gājusi mazumā. Šī, apustuļa vārdiem runājot, ir dzīve Dieva Garā.

Interesanti, ka Naines traģēdijā mēs varam saskatīt saikni ar Jēzus paša likteni. Nāks diena, kad Jēzus māte Marija turēs rokās sava pirmdzimtā dēla mirušās miesas un, vakaram nākot, dosies līdz ar citām sievām, lai guldītu to kapā. Bet trešās dienas rītā Debesu Tēvs viņu augšāmcels un atdos Marijai, mācekļiem un visai pasaulei tās Glābēju. Jēzus sacīja mācekļiem: “Kā Tēvs mani ir mīlējis, arī es jūs esmu mīlējis. Palieciet manā mīlestībā!”¹ Dieva mīlestība ir patiesās, nebeidzamās dzīvības avots. Šodienas evaņģēlijs mums rāda, ka tur, kur ir līdzjūtība un mīlestība, tur ir piedošana, cerība, prieks un dzīvība.

Šodien Latvijā tiek svinēta Tēva diena. Tā mūs aicina atcerēties, ka būt tēvam nozīmē atspoguļot Dieva mīlestību. Ikviena tēva aicinājums ir iemiesot Kristus līdzjūtību un sirsnību, lai ar to spētu ienestu bērnu dzīvē cerību un mīlestību. Mēs varam pateikties Dievam, ja mūsu pašu tēvs to ir spējis mums dot. Bet, ja tā nav noticis, mēs esam aicināti labot šo kļūdu par labu saviem bērniem. Kopībā ar Kristu mēs varam piedzīvot Viņa līdzjūtības un mīlestības dzīvības spēku, kas pat drūmākajos brīžos spēj sniegt drošu cerību. Jēzus mūs ir darījis par saviem lieciniekiem, lai mēs dalītos Dieva Tēva žēlastībā, kas spēj piecelt pat nāves ēnas nospiesto. Jēzus saka: “Jūsu sirdis lai neiztrūkstas! Ticiet Dievam un ticiet Man!”² Svētītu mums visiem Tēva un tēvu dienu.

Āmen.

¹ Jņ 15:9  ² Jņ 14:1